1940 – 1942

Paulis Lode

1940.g.rudenī par skolas direktoru kļūst Paulis Lode – matemātiķis, lojāls cilvēks.Matemātikas skolotājs. Studējis Pēterburgas universitātē. Miris Tukumā.

40 gados katru gadu eksāmeni.

1940.g.15.jūnijā izlaiduma akts, kas kļuva par pēdējo brīvās Latvijas laikā. Noskaņojums nospiests, jo bija pienākusi ziņa, ka Lietuvā, nesastopot nekādu pretestību, iegājis Padomju Krievijas karaspēks un, ka valsts prezidents Smetona atstājis valsti.

16. un 17.jūnijā Rīgas radio ziņa izdzēsa pēdējās cerības, ka likteņa trieciena akmens mums paies secen. Raksta Arturs Veisbergs. Nolasīja informāciju, ka Molotovs mūsu sūtnim Maskavā iesniedzis notu, kurā pieprasa ielaist Latvijā neierobežotu daudzumu padomju karaspēku, un otrs: tagadējās valdības vietā sastādīja jaunu, kas Padomijai būtu pieņemamāka.

17. jūnijā jau skolai garām pa Akadēmijas ielu, nogriežoties uz Rīgas pusi aizbrauc tanki.

Viss mainījās arī izglītības darbinieku jomā.

Ģimnāzijas direktora Lukstiņa vietā nākušais Pauls Lode, kas spēja panākt, lai vairums skolotāju paliek savā vietā. Darbu zaudēja mācītājs, jo ticības mācība vairs nebija.

Padomju skolas dzīvē vislielāko lomu ieguva dažādas skolas komitejas un pulciņi, kuru vadītāju uzdevums bija pirmā kārtā kontrolēt, resp. Izspiegot režīmam neuzticīgos skolotājus,otrkārt – pāraudzināt skolas jaunatni ļeņinisma – staļinisma garā.

Padomju varas gadā liela vērība tika piegriezta partijas vēstures studēšanai. Katram skolotājam bija jāsagatavo referāts. Studēja Ļeņina biogrāfiju. Skolā darbojās neliela komjaunatnes organizācija – Striguns, Skudra, Zeltiņš u.c.

Socialistiskai audzināšanai bija paredzēti – pionieri, komjaunieši. Skolas vecāku padomē no katras klases viens, kurš nav ‘’degoša naida pilns pret darba ļaužu interesēm’’.

Tādējādi ģimnāzijā bija izveidojušās it kā divas frontes, ar visām ‘’aukstā kara’’ iezīmēm. Vienā pusē nacionāli noskaņoti, komunistiem naidīgi skolotāji un ar maz izņēmumiem visa skolēnu masa, bet otrā pusē kompartijas funkcionāri un daži dažādu iemeslu dēļ sarūgtināti skolēni, bet šai pēdējai pusei bija vara, raksta Arturs Veisbergs, kas katru no mums varēja iznīcināt.

Skolotāju darbu ļoti apgrūtināja programmu un mācību grāmatu trūkums, jo Latvijas laika grāmatas lietot bija aizliegts. Kad vēlākos mēnešos sāka parādīties jaunās grāmatas, tad tie bija tulkojumi no krievu valodas, pilni ar komunistu propagandu. Sevišķi ar aplamībām izcēlās ģeogrāfijas un vēstures grāmatas. No skolotājiem pieprasīja visa vecā noliegšanu, Ļeņina un Staļina partijas dialektiski – materiālistiskā pasaules uzskata atzīšanu. Lai to panāktu, steidzīgi bija jāiekaļ ‘’partijas vēstures īsais kurss’’, obligāti jāiet uz kompartijas rīkotajām sanāksmēm un jāpiedalās demonstrāciju gājienos.

Arī skolotājiem pašiem obligāti jāsagatavo referāti, jāveic lasījumi skolā, komsorgam klāt esot.

Direktors Lode noteica, ka referāti jālasa skolotāju alfabēta secībā. Tātad pirmajai jālasa Ansones jaunkundzei, kas stāstīja Ļeņina biogrāfiju. Nākošajiem jau bija grūtāk – jāstāsta komunisma aplamības.

Vēstures skolotāja Ansone savās stundās, neskatoties uz aizliegumu, mācējusi apiet ‘’bīstamās klintis’’, neievainojot savu pārliecību.

Dzīve terora, draudu un melu gaisotnē bija grūti izturama, daudzi padevās, ejot nāvē.

”1940.gada septembra beigās un oktobra sākumā izveidojās pirmās pretkomunistiskās vidējo mācību iestāžu audzēkņu kopas. Nozīmīgākās – 1.vidusskolā (neatkarīgās Latvijas laika nosaukums – Hercoga Pētera ģimnāzija) un Valsts tehnikumā. Drīz vien šīs domubiedru kopas pārauga uz noteiktākiem pamatiem veidotās organizācijās.
Jelgavas 1.vidusskolā tādas organizācijas iniciators bija 11.klases audzēknis Fricis Skurstenis (1922). 30.septembrī viņa dzīvoklī Slimnīcas ielā 11-4 notika pirmā sapulce, kurā kā organizācijas biedri – dibinātāji vēl piedalījās  Olģerts Ošenieks (1921), Ilmārs Kārkliņš (1922), Tālivaldis Bergs (1922), Juris Valūns (1922) un Arvīds Valkīrs (1922). Viņi visi bija abitūrijas klases audzēkņi. Organizāciju nosauca ”Brīvā Latvija”. Viens no tās pirmajiem uzdevumiem bija radīt šīs organizācijas grupas katrā savas skolas klasē. Jau 12. oktobra sanāksmē bija konstatējami pirmie panākumi.
13.oktobrī F.Skurstenis kopā ar mēneša sākumā organizācijā uzņemto 11.klases skolēnu Arnoldu Saldeno (1921) savā dzīvoklī iespieda uzsaukumu ”Gatavojaties!”. Tekstu bija uzrakstījis Jānis Liepiņš (1922). Drukāšanas spiedi oktobra pirmajās dienās no kāda vācu repatrianta par organizācijas biedru savāktajiem līdzekļiem bija nopircis T.Bergs. Jaunieši, sadalījušies pa divi, iespiestos 100 eksemplārus 14.oktobrī izlīmēja Jelgavas ielās katram pārim nozīmētajā rajonā. T.Bergs un I.Kārkliņš to veica pilsētas slimnīcas apkārtnē un tirgus laukumā. F.Skurstenis un J.Liepiņš – Lielajā un Bisenieka ielā, A.Gaišs un O.Ošenieks – Vārpu, Viestura, Ausekļa ielas rajonā, A. Saldenais un A. Valkīrs – pie Jelgavas dzezceļa stacijas, Pasta un Mātera ielā. Iedzīvotāji kāri lasīja uzsaukumu, un saviļņojums sabiedrībā bija pamanāms.
16.oktobrī Jāņa Liepiņa dzīvoklī Lielajā ielā 64-1 sanāca organizācijas vadība (septiņi 11.klases audzēkņi), lai kopīgi izlemtu, kādai jābūt organizācijas uzbūvei un kas turpmāk būs tās līderis. Visi atzina, ka tam jābūt rīcībā noteiktam un aukstasinīgi apdomīgam, bet arī tādam, kurš gatavs uz saprātīgu risku. Fricis Skurstenis (organizācijas izveidošanas iniciators) atzina, ka viņam nav tādu vispārējās vadības īstenotājam nepieciešamo īpašību. Par vadītāju vienprātīgi ievēlēja Juri Valūnu. F.Skurstenim uzdeva biedrziņa pienākumu izpildi. Viņam vistuvākajā laikā bija jāizveido arī organizācijas struktūras projekts. Līdz šim tā veidojās visai stihiski bez statūtiem raksturīgas reglamentācijas.
Steidzami bija nokārtojama organizācijas ”šūnu” radīšana katrā klasē, jo jaunu biedru iesaistīšanās plūsma kļuva aizvien lielāka. Tādēļ jau nākamajā dienā (17.oktobrī) F. Skurstenis sasauca šādu ”šūnu” organizatoru apspriedi, kas notika 7.klases audzēkņa Emīla Millera dzīvoklī Lielajā ielā 111-3. Te piedalījās arī 8., 9., un 10.klases pārstāvji. F.Skurstenis, runādams par nacionālas, cīnīties spējīgas organizācijas tālāku izveidi, izskaidroja, kā rīkoties, lai katrā klasē būtu ”Brīvās Latvijas” saliedēta apakšvienība. Līdz oktobra beigām ”šūnas” izveidojās sešās klasēs. Ir zināms, ka 3.a klasē tādā apakšvienībā bija Vitauts un Ojārs Labsvīri, Imants Ozoliņš, Ilmārs Bušs, Eižens Beimuts un Voldemārs Treimanis. 3.b klasē Ilmāra Leimaņa vadībā darbojās Normunds Hartmanis, Ivars Rinkovičs, Aivars Brīvkalns. 4.b klasē Visvalda Einfelda vadībā – Arnolds Šinka, Arvīds Blūmentāls un Laimonis Veģis.
19.oktobrī J.Valūna dzīvoklī Pasta ielā 20-2 sapulcējusies organizācijas vadība (9 jaunieši) apsprieda konspirācijas pastiprināšanas nepieciešamību. Elementārā loģika lika saprast, ka pēc uzsaukuma izplatīšanas sagaidāmas komunistu varas iestāžu lielākas aktivitātes, lai atklātu vidusskolēnu organizācija. Ja arī konspirācija vārdos netika aizmirsta, tad darbos tā bija vāja vai arī nebija nemaz, kā to redzēsim vēlāk.
5.oktobrī tehnikuma audzēkņu organizācija sasauca Jelgavas skolu pārstāvju plašu sapulci, lai liktu pamatus visas pilsētas nacionālo skolēnu apvienības veidošanai. Tumsai iestājoties,  Jelgavas ārpilsētā aiz Ģintermuižas, Svētes upes krastā bija kopā nākuši ap 40 jauniešu. Vairums no tehnikuma, pārējie – 1.vidusskolas, Skolotāju institūta, daži arī no 2.vidusskolas. Ierodoties sanāksmes vietā, katrs saņēma K.Grozas iespiestu uzsaukumu ”Latvieši, galvu augšā!”. Tā saturā bija aicinājums atjaunot Latviju – ”nacionālu, daiļu, varenu”. Runu, nostājies uz celma, teica 1.vidusskolas pārstāvis Arnolds Saldenais. Atgādinājis Latvijastraģisko stāvokli padomju okupācijā, viņš uzsvēra kopīgas cīņas nepieciešamību pret mūsu dzimtenes brīvības komunistiskajiem apspiedējiem un aicināja visas esošās un topošās  skolēnu organizācijas iekļauties  kopīgā apvienībā un tad pieņemt vienotu nosaukumu ”Brīvā Latvija”, kas jau tiek lietots 1.vidusskolā. Visi šo priekšlikumu atbalstīja. Par nacionālās cīņas organizācijas veidošanu Jelgavas Valsts skolotāju institūtā A.Saldenais pēc notikušās sapulces apspriedies ar JVSI 6.klases audzēkni Kārli Poruku . Radies projekts par iniciatīvas grupu institūtā, proti, Kārlis Poruks, Edmunds Gavars, Viktors Daniels, Marina Rudzīte.
Jau oktobra beigās notika pirmie Jelgavas skolēnu aresti.  No 1940.gada 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināti  trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņi. Visi ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši un sadistiski pratināti.
Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941. gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos Gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu  Tautas komisariāta Sevišķā apspriede notiesājusi 1942.gada 7.februārī  Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Valūnu, Oļģertu Ošenieku, FRici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz 10 gadiem ieslodzījumā. Pēc ilgiem darba nometnēs un izsūtījumā pavadītiem gadiem Latvijā ir atgriezies vienīgi Voldemārs Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā nomocīti jau 1942. un 1943.gadā.” Tālivaldis Vilciņš ”Skolu jaunatne nacionālajā cīņā” 1940-1941 Latvijas Valsts arhīvs, 1997.

Audzēkņu apcietināšana

Kādā 1941.gada maija naktī tika savos dzīvokļos apcietināti desmit mūsu skolnieku, deviņi no tiem pēdējās klases audzēkņi. Apcietinātie 15-17 gadus vecie skolnieki,kādu laiku turēti Jelgavas cietumā, bet vēlāk deportēti uz Sibīriju. Iemesls apcietināšanai – skolēnu zobgalība par padomju iekārtu politmācības stundās un skolnieku vispārīgais antikomunistiskais noskaņojums klasē.

Naktī no 14. uz 15.jūniju no stacijas aizrestotos lopu vagonos izveda uz Sibīriju daudzus, jo daudzus (Artura Veisberga atmiņu stāsts). Nākošai izvešanai čeka jau veidoja sarakstus (jūlijam) – arī Arturs Veisbergs tur iekļauts. Bēguļo. Aizdomas par komsorga sūdzībām.

Pastiprinājās arī baumas par drīzo karu ar Vāciju.

22.jūnijs – radio vēsta – sācies karš Krievija ar Vāciju.

Jūnija beigās krievi no Jelgavas bija pazuduši un Arturs Veisbergs no bēguļošanas mežos varēja atgriezties. Ar savādu sajūtu gāju pa atbrīvotās Jelgavas ielām, rakstu krājumā stāsta Arturs Veisbergs, pat toreiz šķitis, ka pie daudziem namiem izkārti Latvijas karogi.

Mēs(Arturs Veisbergs) savā vairākumā bijām pilnīgi pārliecināti, ka tiks atjaunota Latvijas valsts suverenitāte, kaut arī Vācijas protektorātā.

Šādas cerības vēl pastiprināja mūsu rajona vācu karaspēka komandiera Roka(Roque) uzsaukums, kas aicināja visus Latvijas ierēdņus stāties savās bijušās darba vietās.

1941.g.29.jūnijā, ienākot vāciešiem, 1.vsk. pārceļas uz 2.vsk. telpām otrā maiņā.

1941.g.Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzija.

Tikko vācu armija (1.jūlijs) bija ieņēmusi Rīgu, ministrs Einbergs sasauca agrāko ministriju augstāko ierēdņu apspriedi, kurā aicināja nodibināt kādu centrālu orgānu, kas praktiski pārņemtu valsts vadību. To arī īstenoja, un izraudzītā vadība tūlīt atjaunoja Latvijas ministrijas, gan daudz mazākos apmēros nekā senāk, sāka organizēt policiju un brīvprātīgo pierakstīšanu cīņai pret Krieviju.

Man (Arturs Veisbergs) direktors K.Līkums lūdza uzņemties Hercoga Pētera ģimnāzijas vadību.

Leave a Reply

Your email address will not be published.


+ 4 = 12

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>