Arturs Veisbergs

1941.gada rudenī Arturs Veisbergs kļūst par skolas direktoru. Matemātikas skolotājs. 1919.-1944. gadam skolas matemātikas un kosmogrāfijas skolotājs Latvijas Universitātē (Mag.math.). 1970.gados miris ASV, Ankeny, Iowa.

Sarakstījis mācību grāmatas: A.Veisbergs, K.Līkums, V.Šitks ‘’Algebra. Vidusskolas kurss. Teorija un uzdevumi. 2daļa.’’ – Jelgavas, Latvju Grāmata, 1943.g., ‘’Vispārējā ģeogrāfija vidusskolām. Otrs izdevums’’ – Grāmatu apgādniecības A.Gulbis Rīgā izdevums, 1937, ‘’Fiziskā ģeogrāfija. Trešais izdevums’’ – Fišbachas latviešu komitejas literatūras apgāds, 1946.

‘’Patriotisma, pienākuma sajūtas kopējs. Hercoga Pētera ģimnāzijas Academia Petrina 1775-1975 rakstu krājuma’’ redaktors.

Artūra Veisberga stāstījums, kā viņš kļuva par Skolotāju semināra pasniedzēju 1918.gada novembrī. –‘’Izredzes kļūt par semināra skolotāju man bija vājas. Pirmkārt, man nebija nekāda skolotāja cenza, biju beidzis Jelgavas reālskolu un tad sācis studijas Pēterpils elektrotehniskā institūtā. Šai ievērojamā Krievijas tehniskā augstskolā man iznāca mācīties tikai pāris mēnešus. Tad kļuvu karavīrs. Otrkārt, par skolotāju vēl nekad nebiju strādājis un arī nekad nebiju domājis par tādu kļūt. Treškārt, biju pārāk jauns – nepilni 22 gadi. Bet es riskēju, mani dzina trūkums, arī bažas, ka vācieši ar vari mani nenorīko kādā piespiedu darbā.’’ Un tā kādas paziņas iedrošināts:’’ Nākošajā rītā ierados skolotāju semināra kancelejā Pasta ielā, bij.sieviešu ģimnāzijas, vai kā tajā laikā sauca, sieviešu kroņa ģimnāzijas ēkā, un lūdzu ‘’audienci’’ pie direktora. Direktora kabinetāno galda man pretim piecēlās jau toreiz sirmais Dr.Jānis Zēvers. Viņš šķita pārsteigts, kad minēju sava nāciena iemeslu. Kā vēlāk smiedamies atzinās, viņš mani bija noturējis par kādu jaunu audzēkni. Izprašņājis mani par manu izglītību un līdzšinējām dzīves gaitām, viņš tūlīt izteica gatavību mani pieņemt par skolotāju tikko viņa vadībā nodibinātajā seminārā, pat nekādus dokumentus neprasīdams.’’(Hercoga Pētera ģimnāzija Academija Petrina 1775-1975 Rakstu krājums – redaktors Artūrs Veisbergs, Ziemeļblāzma 1974. 24.-25.lpp.)

Vācu okupācijas laiks ir ļoti smags Jelgavai.

Vācu indiferentā nostāja pret latviešu noorganizēto pašvaldību turpinājās tikai pāris nedēļas. Tad Latvijas pārvaldīšanu pārņēma vācu civiliestādes. Latvija ietilpa tā saucamā ģenerālkomisiariātā, kas sadalījās apgabalu komisiariātos. Par Zemgales apgabala komisāru iecēla Mēdemu- īstu muzeja tipa vācu baronu. Vācu civiliestāžu izturēšanās pret latviešiem izvērtās par bargu okupācijas varu.

Latviešu brīvprātīgās armijas nodibināšanu pārtrauca un noraidīja arī jebkādu latviešu valstisku orgānu radīšanu, noliedza lietot valsts karogu un dziedāt mūsu valsts himnu, neatcēla arī boļševiku izdotos dekrētus par īpašumu nacionalizāciju; tādējādi visi boļševiku nacionalizētie īpašumi kā ienaidnieka valsts manta pārgāja Vācijas valsts īpašumā. Latvija kļuva okupētas Padomju Krievijas apgabals.

Pēc vācu austrumu ministrijas plāna, kura autors bija hitlerisma ideologs baltvācietis Rozenbergs, Latvija bija pievienojama Vācijai un kolonizējama ar vāciešiem, bet pašus latviešus bija paredzēts pārvietot tālāk uz austrumiem, uz Baltrutēniju.

Kādā vācu okupācijas varas funkcionāru sanāksmē tika ieteikts neveicināt latviešu labklājību, jo tādējādi varot tikai stiprināt nacionālo pašapziņu. Latviešus vajagot turēt trūkumā un apspiestībā, lai viņos drīzāk rastos tieksme pārvācoties vai labprātīgi pārvietoties. No zemniekiem ievāca nodevas, ko sūtīt karaspēkam uz Vāciju. Raksta Arturs Veisbergs.

Policija Latvijā bija pakļauta SS. Līdz ar vācu civilo pārvaldi ieradās arī drošības dienests SD, kuru uzdevums galvenā kārtā bija tvarstīt režīmam naidīgos latviešus. Ierīkoja arī koncentrācijas nometnes, vispirms Salaspilī.

Dedzinot ēkas, iznīcina cittautiešus…

Arturs Veisbergs turpina stāstīt – aizgāju arī uz mūsu veco Pētera akadēmijas ēku Akadēmijas ielā, cerībā dabūt to atpakaļ mūsu ģimnāzijai. Bet tas bija veltīgi. Sākumā ēku bija pārņēmusi kāda vācu kara iestāde un tur ierīkojusi krievu gūstekņu nometni, vēlāk par hospitāli.  Skats, kas atklājās ģimnāzijas telpās – drausmīgs – slimi gūstekņi uz grīdas.

Direktors Līkums,kā 2.skolas direktors, piedāvāja telpas mācībām savas ģimnāzijas ēkā Pasta ielā, mācības iekārtojām otrajā maiņā no diviem.

Otra svarīga problēma ģimnāzijas darbības atjaunošanai, raksta Arturs Veisbergs, bija skolotāju kollēģijas sakomplektēšana. Skolotāji pa vasaras laiku terora un kara darbības ietekmē, bija izklīduši un tikai pamazām atkal ieradās Jelgavā.

Liels labums vācu laikā bija, ka vācu kungi, pretēji boļševikiem, nemaz nejaucas skolas iekšējā dzīvē. Klasēs mēs turpinājām mācības pēc senākām Latvijas laika programmām, lietojot Latvijas laika skolas grāmatas, neatmetot neko ne no mūsu vēstures, ne literatūras. Arturs Veisbergs tikai vienu reizi 1942.gadā atceras, ka visiem skolas pagalmā obligāti bija jādzied vācu himna, kas neizdevās, jo skolēni vairums klusēja. Brāzienu no Medema saņēmām, bet tālākas represijas nesekoja.

No 1942.gada tikai zēnu klases.

Smags sitiens latviešu skolai un mūsu nacionālajai politikai bija skolu departamenta direktora Jāņa Celma atcelšana 1943.gadā. Rīkojums bija nācis no paša Rozenberga ministrijas Berlīnē. Viņa vietā iecēla Jelgavas skolotāju institūta direktoru Pauli Kupču, ar pilnīgu vācu orientāciju. Radās vairākas pretestības grupas – Jelgavā Pērkonkrusta nodaļa. Diemžēl sadrumstalota darbība.

Mūsu (Arturs Veisbergs) darbs ģimnāzijā ritēja parastā gaitā, aktīvi uzsāka savu darbību boļševiku likvidētais zinātniski – literārais pulciņš, kurā skolotājs A.Žukovskis lasīja kādus divus semestrus ievadu filozofijā.

Rīkojām skolas vakarus ar teātra izrādēm, kora un dubultkvarteta priekšnesumiem. Mūzikas skolotājs apmācīja un noorganizēja ļoti labu pūtēju orķestri. Rīkojām atkal rakstnieku cēlienus ar pazīstamu latviešu dzejnieku un literātu piedalīšanos. Atceros vienu tādu vakaru, raksta Arturs Veisbergs, ar V.Strēlerti, Ād.Ersu, Andr.Eglīti un J.Andrupu.

1943.g.vairākstāvu nams Driksas ielā, īsu brīdi Skolotāju institūta telpās Svētes ielā, nākamās  arodskolas telpas Dobeles ielā, vēlāk rajona kultūras namā – Filozofu ielā, tad Slimnīcas ielā koka namiņā.

Aldis Egils Hartmanis – atmiņu stāsts
‘’Jauns un traks tu, puika, esi bijis!’’ģimnāzists, lauku izpalīgs, leģionārs,student korporācijas ‘’Fraternitas Metropolitana’’ filistrs ‘’Oktobrī esmu atgriezies no izpalīga gaitām. Tad sākas mācības slavenajā Hercoga Pētera ģimnāzijā. Manas gadiem ilgotās cerības pamatskolas gados apmainīt Jelgavas Skolotāju institūta brūno formas cepurīti pret zilo samta – ģimnāzista izgaisušas kā migla virs Lielupes agrā vasaras rītā, jo karš pārvilcis svītru daudziem nodomiem un cerībām. Skolnieku formas cepures tagad pārāk liela greznība. Sakārtoju savu apģērbu, kas sastāv no vairākās krāsās šūtās vējjakas, lauku vadmalas, galifē biksēm un sarkanarmijas šņorzābakiem – tankiem ar gumijas zoli. Sajūsmas pilns dodos pirmajā gājienā uz jauno skolu. Esmu ieskaitīts humanitārās nozares pirmajā klasē. Skola vairs neatrodas vecajā vietā, bet, man par vilšanos un nožēlu, Dobeles ielas zaļgani pelēkajā ēkā. Tur līdz 1938.gadam atradās plaši pazīstamā zemgalieša Jaņa Bisenieka dibinātā Lauksaimniecības vidusskola, kuru pārcēla uz Mežotni. …vecāki izīrēja istabu attāla radinieka dēlam no Tērvetes. Ilmārs Freidenfelds mācīsies manā klasē un sēdēs ar mani vienā solā. Dažas dienas jau esam pavadījuši kopā un daļēji iepazinušies. Viņš ir noslēgts un samērā atturīgs zēns… Skola mūs sagaida pilna jauniešu kņadas un rosmes. Satiekas vecāko klašu skolnieki, kas skaļi ar draugiem dalās vasaras piedzīvojumos. Tikai mēs abi ar Ilmāru nedroši mīņājamies lielajā zālē, jo jūtamies sveši. Straujā gaitā pie mums pienāk kāds skolotājs, kas, abus svešiniekus pamanījis, vaicā:’’Kurā klasē jūs abi startējiet?’’ Droši par prieku, ka esam pamanīti, atbildam:’’Pirmā humanitārā!’’ Tad viņš parāda durvis uz mūsu klasi, kur solos sēž nākamie klases biedri. Laipnais skolotājs, kā vēlāk izrādījās, ir skolas direktors Arturs Veisbergs. Solos sēdošie man visi sveši, no citām Jelgavas vai lauku pamatskolām.(Seši gadi tajās skolās pavadīti.) Nospiedošs klusums valda klasē, gaidīdami, kas notiks tālāk mūsu pirmajā skolas dienā. Nospiedošs klusums valda klasē, līdz spējīgi veras durvis. Spraigā virsnieka  solī pa tām ienāk labvēlīgais skolotājs, kas mūs abus sagaidīja kopā ar liela auguma skolotāju:’’Zēni, apsveicu jūs kā Hercoga Pētera ģimnāzijas jaunos 1.b klases skolniekus!’’ Viņš korekti iepazīstina ar otro ienācēju:’’ Tas ir jūsu klases audzinātājs Kārlis Opmanis. Mācīs jums ģeogrāfiju. Mani sauc Arturs Veisbergs, esmu jūsu direktors.’’ Direktors mūs atstāj vienus ar audzinātāju, kas lēni un nesteidzīgi sāk iepazīties ar saviem nākošajiem audzēkņiem. Jau nākamajā dienā sākas mācības pēc stundu saraksta, jo kara laika apstākļos mācību gads īss. Dienas paiet ātri. Tās sākas agrās rīta stundās, kad kopā ar Ilmāru dodamies ceļā uz skolu. Bet mājās Ilmārs atgriežas viens, jo viņa nopietnā pieeja mācībām un kautrība liedz pievienoties mūsu bezbēdīgajam pulciņam, kas vēl pēc mācībām klejo pa Jelgavu. Iegriežamies ēdnīcā pie tirgus laukuma, kur bez kartiņām varam mieloties ar sautētiem kāpostiem un tērzēt ar jaunajām meitenēm, kas tur strādā. Tālākais ceļš ved mūs uz artēziskās akas ūdens krānu pie pilsētas valdes nama, kur parasti uzturas smagie važoņi. Tur var slepus iegādāties vācu cigaretes ‘’Juno’’vai ‘’Nordfront’’, dažādas karavīru mantas, pat spīdīgos pulksteņus par 150 reihsmarkām. Izejot uz Katoļu ielas, dodamies uz alus zāli aiz ‘’Skolotāju grāmatnīcas’’. Tur malkojam ūdenim līdzīgu, rūgtu un brūnu padzērienu, ko mēs lepni saucam par alu, jo jūtamies jau lieli un pieredzējuši alus mīļi. Vakari paliek mācībām, mājas darbiem, radio raidījumiem par notikumiem frontē un grāmatām. Kad iestājas pirmais sals, laimīgie, kam slidas, steidz uz kanālīti pie Viestura piemiņas pils, kur pirms slidotavu ierīkošanas pulcējas jaunieši no visām skolām. Bet, kad uzsnieg sniegs, viņus nomaina mazie jelgavnieki, kas, ar ragaviņām braucot no Velna kalniņa, izbauda savus pirmos ziemas priekus. Bet lielāko ceļa mērķis, braucot ar slēpēm par aizsalušo Lielupi un Vircavu, ir slavenais Lediņu kalns. Salam turpinoties, sāk darboties arī slidotavas. Vakaros, kad Jelgava ieslīgst tumsā, dodamies uz Jelgavas Brodveju – tā mēs saucam kādreizējo Lielo, tagad Ādolfa Hitlera, ielu no kino ‘’Modern’’ līdz tiltiem pār abām Jelgavas upēm. Tur jaunieši var satikties un iepazīties, jo skolās deju vakari aizliegti. Reizēm mūsu skolā notiek arī skolas vakari, kuros piedalās rakstnieki Andrejs Eglītis, Ādolfs Erss un citi viesi. Ejam kopīgi apmeklēt ievainotos latviešu leģionārus viņu lazaretē, kas tagad ierīkota 15.Maija skolas telpās. Reizēm ieeju Ģinguļu grāmatnīcā pretī Annas baznīcai, kur kādreiz pirku pastmarkas marku albūmam. Par maksu ņēmu lasīšanai Main – Rida grāmatas par indiāņiem, kā arī citu rakstnieku darbus par Latvijas vēsturi un kariem. Bet tagad maciņš tukšs. Tamdēļ varu pamielot tikai acis. Daudz interesantu grāmatu lasīšanai brīvajos brīžos, kuras varu saņemt par velti, esmu atradis Pilsētas bibliotēkā, netālu no tirgus. Ir 1943./ 44.gada ziema…mānīgs klusums valda pilsētā. Vienīgi papīru strēmelēm pārlīmētie logi un tumsas klātās iela brīdina par draudošām briesmām. Austrumu frontē kritušo saraksti vietējā laikrakstā liecina, ka dzīvojam kara laikā. Pilsētā nerimst jauniešu trauksme un rosība, steidzoties uz savām skolām un Viestura piemiņas pili… Daudz student un vidusskolu vecāko klašu audzēkņu iesaukti Darba dienestā vai Latviešu leģionā. Tie, kuriem piederīgie noslepkavoti vai deportēti Baigajā gadā, pārtraukuši mācības, lai ar ieročiem rokās atriebtu savu tuvinieku vai draugu ciešanas… Pilsētā atrodas Leģiona rezerves bataljona un 15. apmācības brigades vienības. Viņu štābi izvietoti lielajā Kauguru mājā Vaļņu ielā un manas skolas, Hercoga Pētera ģimnāzijas ‘’Academia Petrina’’, ēkā. Pirms tam tur atradās padomju kara gūstekņu lazarete…Tuvojoties pavasarim, jūtos aizvien brīvāks. Sadraudzējos vairāk un labāk iepazīstos ar saviem tagadējiem klases biedriem. Stundas nekavējam, jo esam apzinīgi un cenšamies nepārkāpt skolas stingros kārtības noteikumus…Par brīnumu riskantajam stāvoklim frontē Jelgavā un apriņķa pagastos notiek daudz sporta pasākumu…toreiz par mūsu fizisko attīstību rūpējās skolotājs Andrejs Apše, kura mīlākais sauklis bija;’’Puisīš, stāv kā zīmulīš!’’…man nākas mācības pārtraukt uz veselu nedēļu. Bet tas notiek ar tēva atbalstu un klases audzinātāja K.Opmaņa atļauju. Kopā ar tēvu dodamies uz Dalbes mežniecību, kur mums abiem jāsagatavo  nepieciešamā malka krāšņu apkurei un pavarda vajadzībām… Pieņēmies spēkā, atgriežos skolas solā. Ātri paiet pēdējās mācību dienas. Aprīļa vidū sākas iestāju pārbaudījumi nākošajiem hercogiešiem. Pēdējais Jelgavas vidusskolu kopīgais izlaidums notiek Jelgavas Skolotāju institūta plašajās telpās. Mācību gada beigās mums par lielu brīnumu uz svinīgo aktu mūsu skolā drīkstam uzaicināt meitenes. Runā direktors, aicinot augsti turēt savu un skolas godu. Skolas karogu saņem nākošā gada absolventu pārstāvis. Mēs jūtamies lepni, jo visi esam jau otrās klases audzēkņi, kas arī pēc laika varēs pārņemt skolas karogu. Kopīgi noskatāmies lugu ”Krists Kaparkalns’’, kam seko concerts un arī gaidītās dejas. Pats esmu kautrīgs, lai gan pamatskolā mums dejošanā nepieciešamos soļus jau centās ierādīt. Drošāks jūtos tautiskajās dejās. Kad kājas ielocītas un nedrošība pārvarēta, uzlūdzu pazīstamas meitenes uz kādu valsi vai fokstrotu. Iemīļots arī svings. Spēlē mūsu orķestris nepilnā sastāvā. Visi smaida, skan smiekli, asprātības un joki, nenojaušot, ka tā ir pēdējā balle Jelgavas vidusskolniekiem, no kuriem daudzi spalvas kātus nomainīs pret ieroci vai uzvilks gaisa izpalīgu formas. Daļa no maniem klasesbiedriem, kas dzimuši 1927. Vai 1928.gadā vēlas atsaukties Latvijas Jaunatnes organizācijas aicinājumam stāties Latvijas robežu sardzē pie zenitlielgabaliem. Arī es vēlētos būt viņu vidū, bet man to liedz viens mēnesis, jo esmu dzimis 1929.gada janvāra pēdējā dienā. Pēdējās stundās vislabākos novēlējumus saņemam no saviem skolotājiem. Vislabākās atmiņas ir no vācu valodas skolotāja Roberta, zīmēšanas – Celmiņa, dabas zinību – Kalniņa, kuru stundās bez zināšanām varēja vislabāk saprasties. Nevar aizmirst latīņu valodas skolotāja Sprūda latīņu vokābuļus viņam īpatnējā dialektā, kurā viņš izrunāja daudzus vārdus. Atvados no klases audzinātāja ģeogrāfa Opmaņa un saviem klases biedriem cerībā, ka rudenī atkal tiksimies. Mūsu vidū klases priekšgalā izvirzījušies aktīvākie zēni Markitants un Platais. Labākās sekmes ir Ilmāram… Šodien ir 1944.gada 28.jūlijs. Mana dzimtā pilsēta liesmās…’’Cik klases esi beidzis?’’ Pieliekot vienu klasi, tāpat kā biju pielicis divus gadus savam vecumam, noskaldu:’’Divas klases Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzijā, kapteiņa kungs!’’līdz ar nostiepšanos un papēžu sasišanu. Pēc īsa pārdomu brīža seko atbilde” Labi, mums vajadzīgs cilvēks rēķinātāju grupā. Ej pie mantziņa, kur saņemsi formas tērpu un ‘’soldbuhu’’.Tevi ieskaitīs uzturā un kā pirmo brīvprātīgo ierakstīs karavīru sarakstā.’’

1944.gadā 2.Pasaules kara laikā, kaujā par Jelgavu, ēka gandrīz tika nopostīta. Ēku atjaunoja 1951.gadā un kopš 1952. gada bijušajā Academia Petrina atrodas muzejs.

1944.gada 28.jūlija vakarā virs Jelgavas pacēlās augsts dūmu stabs, gar malām  – liesmu atspīdums tumši iesarkans, vidū pelnu krāsas dūmu gaišāka svītra – it kā tur sadegtu Latvijas karogs, raksta Arturs Veisbergs. Abos pasaules karos tā ir dedzināta un degusi Jelgava, un arī viena no tās senākajām un skaistākajām un lepnākajām ēkām – Academia Petrina ēka.

‘’Vai tā ir Jelgava šī drupu, karā grauta – bez torņu smailēm, ar bez līdzības kā rēgs, ko aprijis bez sāts ir milzu ugunsgrēks?’’, vaicā Elza Stērste dzejolī ‘’Senā Jelgava un atbild:’’Ej tālāk, ceļiniek – bail vakaros šeit garos (tik putniem patvērums ir apgruzdušos zaros) un ja kāds jasmīnzars aiz mūra paslēpies, to trakiem viesuļiem ir nolauzt piemirsies.’’

Atmiņas par Hercoga Pētera ģimnāziju Jelgavā apkopotas grāmatā ‘’Hercoga Pētera ģimnāzija Academia Petrina 1775-1975, rakstu krājums’’ redaktors Arturs Veisbergs, Ziemeļblāzma 1974.g.,263.lpp , kuru autorus, kā paši raksta,trakie viesuļi ir nolauzt piemirsuši. Grāmata veltīta visiem, kas caur dzīves bargajiem gadiem ir saglabājuši sirsnīgas atmiņas par savu skolu, kā arī mirušo Hercoga Pētera bijušo audzēkņu un skolotāju piemiņai. Grāmatas autori ir: Juris Lecis, Arturs Veisbergs, Ernests Aisters, Nora Klīve, Mārtiņš Straumanis, Bruno Jirgensons, Edgars Sūna, Mārtiņš Zīverts, Kārlis Gulbis, Jānis Artūrs Osis, Marija Lamberga, Emma Znotiņa-Kalniņa, Osvalds Uršteins, Magdalēna- Irma Rozentāle, Arvīds Bolšteins, Normunds Hartmanis.

Autori ir vai nu Hercoga Pētera ģimnāzijas bijušie skolotāji vai absolventi. Arturs Veisbergs ir bijis ne tikai Hercoga Pētera ģimnāzijas skolotājs, bet arī tās pēdējais direktors. Normunds Hartmanis zīmējis vāku un apvalku un grāmatu grafiski iekārtojis.

Kā visnotaļ, atmiņu raksti, ir vairāk, vai mazāk subjektīvi un rakstīti ar zināmu smeldzi, kuru radījis svešumā nodzīvotais laiks. Jānis Osis skolu salīdzina ar valsti, jo skolai tāpat kā valstij ir sava teritorija, tauta (skolēni) un vadība (skolotāji, direktors, inspektors). Ir raksti, kas runā par teritoriju, ir raksti, kas veltīti atmiņām par skolas biedriem, bet visvairāk atmiņu rakstos atspīd skolotāju, direktoru un inspektoru sejas. Piem., direktors Lapiņš, inspektors Nēleps, skolotāji Klīve, Bušs, Bištēviņš, Ķullītis. Viņi visi un daudzi citi, kurus te nav iespējams pieminēt dzīvo savos skolniekos, Blaumaņa vārdiem runājot – ar to labāko, ko viņi mums mācījuši, raksta Bolšteins.

Dažu skolotāju dzīves ir beigušās traģiski. Tā Zīverts stāsta par latīņu valodas skolotāju Bištēviņu, kas skolas laikā ir sācis zaudēt acu gaismu un Eslingenas (patiesībā Angsburgā Rd) nometnē Vācijā izdarījis pašnāvību, lai neaizkavētu savu bērnu izceļošanu uz Ameriku. Un tieši viņš ( Bištēviņš) man (Zīverts) bija parādījis ceļu uz Ciceronu, no kura runām vēlāk iemācījies rakstīt lugas. Savukārt Uršteins stāsta par to kā skolas kultūras dzīve – deklamēšana, teātra spēlēšana, dziedāšana – ir bijusi iesākums viņa un Emmas Znotiņas aktieru karjerām.

1941.- 1943.g.mācību gads no 1.oktobra līdz 1.aprīlim. Noteikti jāstrādā, skolā jāuzrāda zīme.

1.ģimnāziju pārceļ uz 2.vidusskolas telpām otrā maiņā, 14.00-20.00.Vācu laikā ģimnāzijā mācījās tikai zēni.

1944.g. skola Slimnīcas ielā 12

Ievērojot lielo laukstrādnieku trūkumu, ģenerāldirekcija izdeva rīkojumu, ka visiem skolēniem, kas vecāki par 15 gadiem, jānostrādā par darba izpalīgiem pāris mēnešus lauku saimniecībās. Bet 1944.gada vasarā daudzi izpalīgi nonāca traģiskā stāvoklī, jo, Sarkanai armijai negaidot iebrūkot Zemgalē, viņi palika viņpus frontes. Vienam otram gan izdevās caur kādu frontes spraugu tikt mājās pie savējiem, bet daudzi netika, un tādējādi daudzām ģimenēm bērnu dēļ 1945.gadā bija jāpaliek Latvijā.

Lielākus traucējumus skolas darbā sākām izjust 1942.gadā, kad skolēnus brīvprātīgi uzaicināja iestāties darba dienestā – RAD. Šo aizgājēju skaits strauji pieaugs, sevišķi 1944.gada pavasarī. Daļu norīkoja aizsardzības dienestos, daļu aizsūtīja rakt tranšejas, bet vēlāk pārveda uz Rīgu un iedalīja latviešu leģiona 15.divīzijā. Vēlāk daļu no viņiem aizsūtīja uz Vāciju un izklīdināja pa dažādām vācu vienībām. Tāds bija ģimnāzijas skolnieka Pētersona stāsts.

Negribējām noticēt, raksta Arturs Veisbergs, ka vācu karaspēks krievu varētu neuzvarēt…

Arturs Veisbergs – viens no jaukākiem, intīmākiem vakariem pēdējā skolas gadā – skolotāju kolēģijas eglītes vakars bibliotekas šaurajā telpā. Bija skumjš noskaņojums, jo bija nojauta, ka tiekamies pēdējo reizi.