15.05.99 ‘’ZZ’’ – ‘’Skolai atmiņās jābūt kā tēva mājai’’ – ‘’Andris Šķēle, Jelgavas 1.vidusskolas 1976.gada absolvents.

Kā jūs raksturotu sava laika skolu un sevi tajā? – Tas bija Brežņeva valdīšanas kulminācijas laiks – viena pēc otras iznāca viņa triloģijas grāmatas, kuras vajadzēja lasīt un mācīties no galvas.Labi atceros militārās mācības nodarbības ar pulkvedi Širokovu. Esmu piedalījies kara spēlēs ‘’Kāvi’’. Vienlaikus sākās pasaules iepazīšana. Atceros, ka rakstīju referātu par Kubu. Tas toreiz bija modē. Tāpat kā košļājamā gumija, ‘’kļošenes’’, īstie džinsi par 100 rubļiem gabalā, ‘’Bītlu’’ plates, Luksemburgas radio.

10.klasē mēs nejauši atklājām, ka mācību programmā krievu valoda ierakstīta kā fakultatīvs priekšmets, un pieprasījām samazināt stundu skaitu tajā. Dumpis beidzās vienkārši: mums tika klusām pateikts, ka var, protams, izsniegt vidusskolas beigšanas diplomu bez atzīmes krievu valodā, bet, vai to ņems pretī augstskola, to neviens nevar garantēt.

Kuru mirkļu, stundu, skolotāju vai mācību priekšmetu dēļ gribētos kaut uz brīdi atgriezties skolas solā? – Teikšu godīgi – negribas. Taču daži skolotāji ir pieminēšanas vērti. Tādi bija ķīmijas skolotāja Tīse, fizikas skolotājs Frīdenbergs (iesauka Filcis), ģeniālā angļu valodas skolotāja Djakonova, kas kara laikā bijusi tulks Anglijā.

Ko svarīgu jums iemācīja vidusskolā? – Galvenais, ko vidusskola iemācīja cilvēkam, ir māka dzīvot kolektīvā, cīnīties par vietu tajā. Pēc tam, jau augstskolā, sākam apgūt personiska rakstura attiecības. Bet vidusskola ir pamats.

Ko jūs novēlat savai skolai? – Skolai ir viena nelaime – pašreizējā tai ir jau ceturtā ēka. Gribētos, lai skola paliek atmiņās tāpat kā tēva mājas – vieta, kurā var atgriezties, sienas, kurās atmiņas turpina dzīvot. Es novēlu  skolai atrast savu īsto vietu un seju!’’