Elmāra Saknes atmiņas par Jelgavas 1.ģimnāziju.
‘’Man saistās ar diviem notikumiem pirms tam, kad sāku tajā mācīties, bet vēlāk arī strādāt.Toreiz nedomāju, ka savus neizdzēšamos bērnības iespaidus reiz varēšu salīdzināt ar citu cilvēku domām un izjūtām par vieniem un tiem pašiem notikumiem. Šādu iespēju deva bijušā skolas direktora un matemātikas skolotāja Artūra Veisberga rediģētā grāmata par mūsu skolas vēsturi, kuru atstāstījuši bijušie skolēni, kas likteņa izmētāti pasaulē un tolaik daudzkārt spilgtāk siltās un ļoti dzīvās krāsās pratuši saglabāt jaunības atmiņas par Dzimtenē notikušo.
Liela daļa no manas apzinīgās bērnības pagāja Jelgavā Akadēmijas ielā, tieši pret Hercoga Pētera ģimnāzijai. Mūsu ļoti lielā pagalma bērnu grupa bija neparasti draudzīga, enerģiska, saliedēta un izdomas bagāta divpadsmit zēnu un vienas meitenes (mana māsa) komanda. Lai gan tajā laikā šajā pilsētas daļā kārtība bija stingra un ievērojami atšķīrās no šodienas bērnu un pusaudžu demokrātijas, mūsu vairāku hektāru plašais pagalms, kas pēc būtības bija parks, tomēr bija par šauru un Akadēmijas ielas puse gar Zemes un Valsts bankām arī piederēja mums.
Laikam pats pirmais, ko uzzināju par ģimnāzijas lielajiem puikām un par ko aizvien vēl domāju šodien, ir viņu dižošanās ar ģimnāzistu formas cepurēm. Viņi tās ne tikai centās valkāt, bet darīt to ļoti īpatnējā veidā. Pats pirmais, kas bija jāizdara ar jauno cepuri, jāpārlauž spožais nags un tas jāsašuj ar melnu diegu. Protams, tā bija zīme, ka darīšana ir netikai ar vienkāršu skolēnu, bet ģimnāzistu ar stāžu.
Arī formas tērpi pat tā laika skatījumā nebija nemaz tik krāšņi, bet tos valkāja ar milzīgu lepnumu. Kad vecākais nomūsu komandas veiksmīgi tika izturējis eksāmenu un uzņemts proģimnāzijā, notika kaut kas mūsdienām neraksturīgs – sētā sarīkotas trakulīgas ovācijas.
Mūsu iela bija viena no skaistākajām Jelgavā, jo tā bija asfaltēta. Vēl ar asfalta segumu lepojās tikai Slimnīcas iela. Pārējās bija bruģētas ar kalto vai apaļo bruģakmeni. Šodien var dzirdēt nožēlu, ka ielas ir asfaltētas, bet ne bruģētas. Toreiz skatījums bija praktiskāks, jo bruģētās sagādāja daudz darba sētniekiem: vajadzēja kopt, ravēt arī braucamo daļu. Katrs darīja savu darbu, protams, arī zirgi. Sen esam aizmirsuši to raksturīgo pilsētas troksni, ko radīja pa bruģi braucošie kaltie rati un zirgu pakavu klaboņa.
Un tā kādu dienu 1940.gada jūnija vidū īsās biksītēs stāvēju uz saulē sakarsētās ietves. Basās kājas sajuta ne tikai saulē sakarsētā asfalta karstumu, bet arī atstāja papēžu un pirkstu nospiedumus siltajā masā. Tirgus laukuma virzienā jau vairākas stundas brauca tanki, kas līdz šim bija redzēti tikai ‘’Atpūtas’’ brūnganajās bildēs. Neatceros, ka iepriekš tieši būtu bijusi kāda īpaša interese par tankiem, bet tagad par tiem bieži runāja un pārrunāja, aizvien vairāk pieauga kaut kāda baismīga neziņa. Pagaidām šī baismu sajūta arī palika nereāla,kaut gan nepārtraukti pastiprinājās. Tajā pašā laikā radās viens neatbildēts jautājums: kas un kad izlīdzinās kāpurķēžu dziļās rievas, kuras palika asfaltā?
Vai toreiz varēja ienākt prātā, ka būs jānodzīvo vesels mūžs, paies vairāk nekā piecdesmit gadu, bet sakārtotas ielas aizvien būs tālās atmiņas un nesasniedzams sapnis; ka todien tik visu kārotā naģene, būs muzeja eksponāts, kura jēgu pa īstam sapratīs tikai gados vecie; ka lielai jauniešu daļai iekļūšana un izkļūšana no ģimnāzijas būs vienlīdz mazsvarīga.
Elmāra Saknes stāstījums 16.04.2013 – skolēni sadarbojās ar Rīgas 1. ģimnāzijas audzēkņiem, kas bija pamatgrupējums. Ir ziņa par skrejlapu vešanu uz Jelgavu autobusā.
Kādā maija dienā pilsētu pāršalca čuksti par Hercoga Pētera ģimnāzijas skolēnu arestiem: vienā naktī vairāk nekā desmit audzēkņu. To vidū- arī mūsu ģimenei labi pazīstams zēns Visvaldis Einfelds. Daudzo nelaimju virtene, kas bija jau iestiepusies gada garumā, bija ienākusi tuvu paziņu lokā un nepārprotami atgādināja, ka katram līdz tai ir tikai viens solis.
Vecāku izmisums, Jelgavas cietuma mūra mēmums, absolūtas neuzticības plīvurs veidoja to mugurkaulu, kam daudzus gadus vajadzēja kalpot par sistēmas balstu.
Es vēl nezināju zēnu nodarījumus, un neviens to nebūtu arī teicis, ja zinātu. Bet toreiz skaidrojums bija vienkāršs- zēni kaut ko izpļāpājušies. Arī nelaimīgie skolotāji izlikās neko nezinām un neredzam, kaut gan viņi nevarēja neizprast notiekošo.
Zēni skolas tornī bija uzvilkuši Latvijas karogu, noslēguši izejas durvis un atslēgu nosvieduši no torņa. Sekoja aresti, spīdzināšanas, bads vieninieku kamerās, karš, pārvešana uz Padomju Savienību .Ceļā vēl pēdējā cerība- bēgšana, bada izmocītu un noasiņojošu puišu bēgšana pa rudzu lauku, kur dažus panāca lodes, bet pārējie neatgriezās… Par tiem skopa vēstures liecība:’’Arestēts un pazudis bez vēsts’’.
Sistēma bija sākusi savu melno darbu, cilvēku apziņā bija sācis veidoties jauns izdzīvošanas hormons, bez kura, tāpat kā bez vitamīniem, neiztiktnevācu, ne krievu laikā. Vajadzēja paiet daudziem, daudziem gadiem, lai atsevišķas atmiņu druskas izveidotu to dienu notikumu mozaīkas paša galvenās līnijas.
Elmārs Sakne, 1994.gada 1.maijs.’’