1991.gada 15.augustā skolai tika atjaunots ģimnāzijas statuss.

Fakts nepalika bez pēctecības arī valstī.

Būtiski izmainījās mācību plāni un programmas. 9.-12.klašu audzēkņiem nu ir iespēja vairākus mācību priekšmetus apgūt pēc izvēles principa, bet tā dēvētajās profilklasēs atsevišķus humanitāros  un eksaktos priekšmetus māca padziļināti. Šādas klases komplektē, ņemot vērā pašu skolnieku un viņu vecāku vēlmes, kā arī psiholoģisko testu rezultātus.

1991.gads bija īpašs Aijas teātra kolektīvam. Republikā notika Novadu svētki, kurus organizēja Rīgas skolēnu parlaments. Tālajā Salnavā(Latgalē) un Valkā (Vidzemē) mēs varējām citus iepriecināt ‘’Ainas iz sestdienām’’ pēc R.Blaumaņa. Dzīve ritēja jautri – gan priekos, gan asarās. Tikai – visi iepriekš minētie darbi bija tādi kā skeči, īslugas. Un vēl! 1992. Gadā pavasarī izjuka trīs gadus mācītais un auklētais kolektīvs. Bet beigusi studijas, es( Aija Vanaga) radīju vēl spēku un tā paša gada rudenī turpinu…..

Grupas ”Prāta Vētra” pirmsākumi Jelgavas 1.ģimnāzijā.

Baibas Kārkliņas un Pārslas Svokas projekta darbs 1999.gadā vēsta ”Aptuveni 1989.gadā pieciem drosmīgiem puišiem ienāca prātā vētraina doma par grupas dibināšanu. 1992.gada vasaras nogalē grupa parādījās plašākai publikai, ar tā laika supergrāvēju , dziesmu, kura iekaroja ikviena klausītāja sirdi – ”Jo tu nāc”.

Skolā Renārs mācījās ļoti labi, tāpēc viņa mammai mājasdarbus kontrolēt nevajadzēja. Pēc vidusskolas beigšanas Renārs ir studējis žurnālistiku.
Pārslas un Baibas intervija: Kāds ir Tavs pateicīgākais nedarbs skolas laikā? – Es domāju, ka nedarbs, kura dēļ man varētu pateikties, ir ”Prāta Vētras” dibināšana.Kuri skolotāji Tev likās paši labākie, smieklīgākie, izcilākie? -Es uzskatu, ka viņiem visiem ir jāsaka paldies, Liels, liels paldies. Vai Tev bija skolā kāda mīlestība? -Visspilgtāk atceros meiteni vārdā Iveta. Principā skolas laikā es ik pa brīdim iemīlējos kādā klases vai skolas biedrenē. Mājās sapņoju, ka rīt iešu uz skolu, redzēšu viņu…Tā bija Platoniska mīlestība. Kāda bija Tava mīļākā stunda? – Man vislabāk patika brīvstundas, jo tad varēja vienkārši sēdēt un neko nedarīt. Kāda bija izdevīgākā špikošanas tehnika? – Es špikerus parasti ielīmēju žaketē. Speciāli sagatavoju mazas lapiņas un smalki ielīmēju žaketē. Ko Tu vēl neesi pateicis? – Mācīties šajā skolā bija to vērts. Ko Tu novēlētu skolai kā draugam? -Es gribu novēlēt, lai arī viņai ir daudz draugu no šīs skolas.
Intervija ar Māri Mihelsonu: Kāda bija Tava skolas laiku iesauka? – Skolā mani visu laiku sauca par Mihelsonu. Kādas dziesmas Tu klausījies? – Mums parasti pa klasi gāja apkārt tādas anketas, kurās katrs skolēns par sevi kaut ko ierakstīja. Tajās anketās arī bija tāds jautājums, un visa klase rakstīja dziesmas no grupas Pet Shop Boys. Tas bija tāpēc, ka viena meitene labi pārzināja  ārzemju mūziku. Viņa ierakstīja kādu grupu tajā anketā, un mēs visa klase pakaļ. Ko smieklīgu Tu izdarīji ar kādu klasesbiedru vai skolotāju? – Darbmācības kabinetā es vienam zēnam pienagloju somu pie grīdas ar apmēram 15cm garu naglu. Kāda bija Tev izdevīgākā špikošanas tehnika? – Ja es zināju kontroldarba jautājumu, tad mājās es viņu sagatavoju uz lapiņas un skolā tās lapiņas apmainīju. Kāda bija Tava mīļākā stunda? – Mīļākā stunda man bija latviešu valoda pie klases audzinātājas Silvas Anužas. Ko Tu vēl neesi pateicis? – Man baigi patika mācīties šinī skolā. Ko Tu novēlētu Jelgavas 1.ģimnāzijai kā draugam? – Skolā iet ar prieku.
Intervija ar Jāni Jubaltu: Vai Tu atceries savu pirmo mīlestību? – Jā, tā bija meitene vārdā Evita Gailuma. Kad mācās no 1.-4.klasei, tad tā ir platoniska mīlestība. Kāds bija Tavs pateicīgākais nedarbs skolā? – Īstenībā nebija tāda. Vienīgais bija tas, ka es ar draugiem sestdienā pa logu ielīdām skolā un spēlējām teātri. Kāda bija Tava iesauka skolas laikā? – Mana iesauka bija tāda pati kā tagad – Jubis. Ko jums deva ēst skolas ēdnīcā? – Mēs ēdām, ko deva. Vēl mēs ēdām mazo porcijas. Vienreiz skolotāja Bula man ierakstīja šādu piezīmi:”Jānis Jubalts skolas ēdnīcā ēd atkritumus.” Kādas bija Tavas mīļākās stundas? Man patika fizkultūra, dziedāšana un ķīmija, jo to mācīja klases audzinātājs. Ko Tu vēl neesi pateicis? – Gods un slava skolotājiem, kuri šeit vēl strādā. Viņiem vajadzētu uzcelt pieminekli. Ko Tu Jelgavas 1.ģimnāzijai novēlētu kā draugam? – Es novēlētu veselību.
Intervija ar Gundaru Mauševicu: Kas Tev vislabāk garšoja skolas ēdnīcā? – Es atceros ļoti garšīgs bija kompots un biezpiena sacepums. Vispār tur deva ēst visādas dīvainības. kāda bija Tava mīļākā stunda? – Mīļākās stundas man nebija.  Man patika vispār neiet uz stundām. Kura bija Tava mīļākā skolotāja? – Man vismīļākā skolotāja bija klases audzinātāja skolotāja Dēvica, kura mācīja arī ķīmiju. Vai Tu skolā darīji daudz blēņu? – Jā, ļoti daudz. Skolā es biju viens liels grēkāzis. Vai Tu atceries savu pirmo mīlestību skolā? – Tā īsti nevienu neatceros. Es tikai zinu, ka ceturtajā klasē es iemīlējos aptuveni divas reizes. Ko Tu vēl neesi pateicis? – Vasarā es gaidīju rudeni, lai ātrāk varētu iet uz skolu un darīt nedarbus.”
Laura Majore un Inese Gailuma ”Prāta Vētrai -10gadi” 2000. gada projekta darbs – ”Grupa radās skolu brīvdienu laikā 1989.gadā liktenīgās tikšanās pie Jelgavas konservu fabrikas laikā Renārs ar Jubaltu izdomāja, ka varētu tā kā pamēģināt uztaisīt grupu. Pirmie mēģinājumi esot notikuši Jelgavas ”zaksā”, bet pēc pāris mēnešiem grupai atļāva lietot telpas Jelgavas 1.vidusskolā. Grupas sastāvs nokomplektējās, kad Renārs ar Jubaltu grupai piesaista Gundaru un Rogu. Pēc pusgada viņiem pievienojās Māris, kuram, lai iekļūtu grupā, bija mazliet jāpiepūlas.
Paši grupas dalībnieki stāsta, ka esot sanākuši kopā pa pāriem. Renārs ar Kasparu jau bērnudārzā ”esot gultas dalījuši”, kopā dejojuši un dzejojuši. Bet Jubalts ar Gundaru ir bijuši muzikāls duets jau no skolas laikiem. Savajadzējās arī sintezatora spēlētāju un piemērota kandidatūra bija Māris Mihelsons, kaut arī grupas sastāvā gribējuši iekļaut tikai četrus cilvēkus.
Kopumā nesteidzoties, diezgan lēni, bet mērķtiecīgi puiši gājuši uz priekšu.
Jelgavas 1.ģimnāzijas direktors Elmārs Sakne:”Mēs redzējām, ka viņi tiešām ir aizrāvušies. Tādēļ atļāvām to, ko citiem varbūt nebūtu atļāvuši.”
Iesākumā paši bija gan administratori, gan menedžeri, gan spēlētāji. Kad sāka taisīt pirmos koncertus, parasti to darīja  kopā ar diskotēkām – jo lielāks pasākums, jo iespaidīgāk. ”Prāta Vētra” arī uzņēmās atbildību par šiem pasākumiem un par katru lietu atbildēja ar savu naudu.
Direktors E.Sakne:”Man liekas, ka tā atbildība, ko viņi uzņēmās bija ļoti veselīga.”Pats pirmais koncerts labi palicis puišu atmiņā:Renārs”Es neatceros pirmo skūpstu, bet pirmo koncertu atceros ļoti labi. Mēs sanācām 1989.gadā un pēc četriem mēnešiem notika šis koncerts.” Roga:”Katrs bija sev pašuvis bikšturus, mums bija Itālijas futbolkomandas krekliņi, mēs bijām ļoti satraukušies. Tik ļoti satraukušies, ka nevarēja pielikt kāju pie zemes, jo tā trīcēja. Bet mums bija kolosāla publika, mūsu klasesbiedri, draugi, skolasbiedri. Nospēlējām piecas dziesmas no kurām trīs atkārtojām.”
Grupai esot bijusi sava dūmu mašīna, kas sastāvēja no plītiņas un mākslīgiem diskiem, vienīgo lāzeri skolā puiši esot galu galā nodedzinājuši.
par grupas nosaukuma izcelšanos  jāpateicas Kaspara Amerikas tantei, jo viņa noklausoties vienu no pirmajiem koncertiem Jelgavas 1.vidusskolā, nosauca to par ”Brainstorm”, kas tulkojumā ir ”Prāta Vētra”. Vēl vairāk! Viņa Amerikas krastā izplata ”Prāta Vētras” produkciju un Mičigānā izlaiž avīzi.
Runājot par pirmajām dziesmām, kuras tapa skolas laikā jāatzīmē dziesma ”Meitene, Zeltene”. Vārdi tikuši ņemti no žurnāla ”Zīlīte” un piedomāta mūzika.
”Prāta Vētras” pirmais ieraksts noticis jelgavas 1.vidusskolas aktu zālē un ierakstu režisors bijis A.Pāns. Jāatzīst, ka puišiem atmiņas par pirmo grupas pastāvēšanas gadu ir ļoti skaidras. Interesanti, ka tieši skolas laikā radās dziesma ”Lidmašīnas” un ”Jo tu nāc”, kurām vēl bija jāpagaida, līdz pienāca to zvaigžņu stunda.”

Ineses Jagundas un Amandas Vecumas-Veco projekta darbs ”Skolas absolventi – grupa ”Prāta Vētra”, 2009 – ”Atmiņas par grupu. Elmārs Sakne, bijušais Jelgavas 1.ģimnāzijas direktors atstāsta gadījumu par ”barikāžu laiku”, kad grupa skolotāju no 1.ģimnāzijas brauca sargāt televīzijas torni Rīgā. Pieteikties braukt gribējuši arī vēl tolaik topošie mūziķi, taču skolas direktors viņiem atteicis nepilngadības dēļ. Bet tas censoņus nav atturējis, jo pa nakti viņi tik un tā bija redzami TV torņa apkārtnē! Pēc Saknes kunga vārdiem, šī piedzīvojumu kāre veido un uztur grupas tonusu joprojām. Kad prātnieki beiguši skolu, viņi jau bijuši saliedēta grupa. Tā kā viņiem trūka telpu mēģinājumiem, tad skolas vadība puišus atbalstījusi, piešķirot šīs telpas. Bet Kaspara Rogas tētis 1.ģimnāzijai uzdāvinājis savu pasteļu galeriju, kurā attēlota skolas vēsture – tās nosaukumu maiņā un ēku dažādībā, kas mainījušās kopš 1919.gada.”
Artūrs Skrastiņš, Latvijas Dailes teātra aktieris: -”Vispār man ir ļoti daudz atmiņu par ”Prāta Vētru”. No skolas laikiem tik daudz, ka neaprakstīt… Tā kā man un viņiem visiem bija liela interese par muzicēšanu, gan par teātri, tad, protams, mums vajadzēja mēģinājumus sestdienās un svētdienās, kad skolā mūs nelaida iekšā. Vismaz ne sākumā. Tad mēs visi tur līdām pa aktu zāles logu. Tas man šķiet visai simboliski. Vēl vienmēr atceros pašu pirmo koncertu, kas bija skolā. Laikam 11.klasē… Bija viena dziesma, ko Jānis Jubalts bija uzrakstījis – ”Dzēšgumija”. Tāda skarbi ekoloģiska. Nu, īsts vidusskolnieka pubertātes ārprāts! Tur dziedāja, ka izdzēš šo, izdzēš to, izdzēš mežu…Ārprāts, kuru nevar aizmirst. Tagad tiekamies jau reti, šad tad sazvanāmies. Sekoju līdzi tam, ko viņi dara… Dzīvoju paralēli. Vispār interesanti – piemēram, pēdējā koncertā Mežaparkā klausos viņu jaunās dziesmas un saprotu, kas ar viņiem notiek. Tā man sanāk tāda atskaite pašam par sevi, jo tas notiek arī ar mani. Esam, tā teikt, viena pagalma bērni, vienas pīpēšanas upuri.”
Andrejs Sālzirnis, Jelgavas 1.ģimnāzijas fizikas skolotājs savukārt piebilst, ka visi grupas puiši aizrāvušies netikai ar mūziku un sportu, bet arī mācījušies labi. Renārs jau vidusskolā labi runāja angļu valodā, kas tolaik pusaudžu vidū bija diezgan liels retums un ”deficīts”. Skolotājs vēl ar smaidu atceras, kā puiši tolaik mācījušies rakstīt uz rakstāmmašīnam, jo datori vēl nebija pieejami. Sālzirņa kungs dzīvo kaimiņos Jānim Jubaltam, un viņiem bieži sanāk parunāties, pakavējoties arī atmiņās par skolas laikiem. Jānis sakot, ka neticami piepildījušies sapņi – viņi visi tolaik skolā sapņojuši par profesionālu mūziķu karjeru, bet tagad tā ir viņu dzīve. Skolotāja meita arī ir liela grupas atbalstītāja un fane.
Inga Neilande, Jelgavas 1.ģimnāzijas matemātikas skolotāja saka, ka komunikācija ar ”Prātniekiem” jau skolas laikos, kad viņi vēl bija pusaudži, bijusi ļoti sirsnīga un draudzīga, kas tāda arī palikusi. Viņa priecājas, ka no puišiem vienmēr starojis tāds siltums un draudzība, kas vienkārši arī iedvesmo citus, tādēļ grupai esot tik daudz pielūdzēju un fanu. Viņa atceras arī to, kā skolā kopā ar kolēģiem uz veca magnetofona klausījusies divas pirmās ”Prātnieku” dziesmas, kas jau tolaik iekaroja pašmāju dziesmu ”topu” virsotnes.
Sanita Bučiniece, kultūras žurnāla ”Māksla Plus”redaktore”…mēs mācījāmies vienā skolā, taču ne vienā klasē. Interesanti, ka arī viņi nebija no vienas klases. Piemēram, Renārs mācījās matemātiķu klasē. Mūsējā bija humanitārā. Bet pārējie puiši, izņemot Mihelsonu, nāca no ”smuko džeku” klases, kuriem šķiet prioritāte bija sports. Mūsu klasesbiedrs aktieris Artūrs Skrastiņš skolas laikā mēdza ampelēties ar Kasparu Rogu, kurš šad tad viesojās arī mūsu stundās. Mēs jau, protams, jautri ķiķinājām, kad viņi pēdējos solos ākstījās, stāstīja anekdotes un izteica pikantas piezīmes skolotājiem, kuri gan par to sajūsmā nebija… Šad tad tas beidzās ar nopietniem konfliktiem…”
Māris Bolšteins, programmētājs – konsultants SIA ”Aston Baltic”: -”Ar Kasparu Rogu mācījāmies vienā klasē līdz pamatskolas beigšanai (tolaik 8.klasei). Diemžēl neatceros, kopš kuras klases. Pārējie ”Prātnieki” mācījās paralēlklasēs, iespējams, tās kādu reizi arī mainot. Izņēmums bija mans vārdabrālis Mihelsons, kas ir gadu jaunāks. Tolaik ar viņiem nekādu tuvāku kontaktu man nebija, izņemot Kasparu, ar kuru (ja kārtējo reizi atmiņa neviļ) kādu brīdi pat vienāsolā sēdējām. Vienas no spilgtākajām atmiņām par Kasparu man saistās ar ”dauzīšanos” pa viņa vecāku vasaras dārza māju, kur arī klasījāmies Nika Keršova ierakstus viņa māsas Indras lenšu magnetofonā, braukājot ar divriteņie… Mazliet vēlāk sāku diezgan nopietni aizrauties ar fotografēšanu, un to skolā bija pamanījuši. Laikam tāpēc ap 1992.gadu, kad ”Prāta Vētra” guva pirmo plašāko popularitāti ar dziesmu ”Jo tu nāc”, viņi mani aicināja veikt” fotosesiju” – turpat, skolā. Bildes tapa gan uz aktu zāles skatuves, gan šautuvē un garderobēs, uz kāpnēm un pat meiteņu tualetē. Viena no tām, kas viņiem īpaši iepatikās (silueti uz skatuves priekškara), tika publicēta arī žurnālā ”Liesma”….Lai arī esmu visu laiku vairāk vai mazāk sekojis līdzi viņu gaitām, tagad, paklausoties šo to no pirmsākumiem, rodas divi secinājumi: pirmais, tā nu ”toč” bijusi īsta ”prāta vētra”, un otrais, jā, viņi ir baigi izauguši.”
Indra Roga, bundzinieka Kaspara Rogas māsa, režisore un aktrise Latvijas Nacionālajā teātrī:”…Pašā sākumā Kaspars uz katliņiem spēlēja. Kad nepietika ar mēģinājumiem skolā, tad tēva mājās uzradās viens vecs, sagrabējis bungu komplekts – nekurinātā šķūnī, kurā puiši savas pirmās dziesmas pirmajai kasetei taisīja….”
Ruta Šķiliņa, Jelgavas 1.ģimnāzijas sporta skolotāja.”Skolotājai joprojām ir tuvas un ļoti sirsnīgas attiecības ar ”Prāta Vētras” puišiem. Un viņi joprojām esot tie paši labsirdīgie zēni. Jau skolā puišu hobijs bijis sports – visvairāk tieši basketbols. Visi draugi spēlējuši gan skolas, gan arī pilsētas izlasē, bet Jānis Jubalts esot spēlējis pat Republikas jaunatnes izlasē. Vienīgi Gundars jeb Mumiņš aizrāvās ar futbolu. Renārs 12.klases noslēguma eksāmenos esot stūrgalvīgi metis tik daudz soda metienus, līdz dabūjis savu kāroto – 10baļļu novērtējumu, kas liecina, ka mūziķis jau tolaik bijis ļoti mērķtiecīgs un neatlaidīgs. Skolotāja atceras, kā klausījusies pirmo dziesmu, ko izpildīja ”Prāta Vētra”- skolas meitenes esot pie viņas pieskrējušas ar austiņām un devušas to klausīties, un viņa toreiz vēl vienkārši nespēja noticēt, ka dzird savus mīļos puišus radio ēterā. Pēc tam skolotāja parakstījusies uz fanu bukleta, kuru bija parakstījusi arī ļoti liela daļa 1.ģimnāzijas skolnieku. Bet, kad grupa ieguva 3.vietu ”Eirovīzijā”, tad vesels autobuss ar 1.ģimnāzijas skolniekiem bija aizbraucis sagaidīt uzvarētājus Rīgā, pie televīzijas. Tagad skolā ik pēc četriem gadiem notiek ”Absolventu kauss”, kuru ”Prāta Vētra” arī vienmēr apmeklē. Savukārt par godu aizsaulē aizgājušajam Mumiņam skolā katru gadu tiek izcīnīts ”Ceļojošais Mumiņa kauss” futbolā starp klasēm. Ar skumjām skolotāja atceras, ka pēc traģiskā nelaimes gadījuma, kad bojā gāja viena no grupas dvēselēm – Gundars Mauševics jeb Mumiņš, tad uz skolu sūtīja ziedus un brauca ciemiņi no visām Latvijas malām, lai parādītu pēdējo godu mūziķim vienā no viņa dzīves laika tuvākajām un mīļākajām vietām – Jelgavas 1.ģimnāzijā.”

”Ievas Stāsti”14.08-27.08.2015  - ”Ineta Meimane – ”Mumiņš”…Par Mumiņu Gundaru bērnībā iesauca pagalma rotaļu biedri, bet Jelgavas 1.vidusskolā iesauku renovēja Kaspars Roga. Un kurš gan nezina, kā viss sākās: pieci skolasbiedri no Jelgavas 1.vidusskolas nodibināja mūzikas grupu. Esot sanākuši kopā pa pāriem: Renārs ar Rogu jau bērnudārzā kopā gājuši, korī dziedājuši. Jubalts ar Gundaru jau iepriekš bijuši muzikāls ģitāru duets ar dziesmu par dzēšgumiju, skarbi ekoloģisku. Bet duetam vajadzēja solistu. Reiz brīvdienā  abi ar riteņiem braukājuši gar Jelgavas konservu rūpnīcu, satikuši Kauperu un piedāvājuši uzdziedāt grupā. Tā Mumiņš caur Janku iepazinies ar Reni. Vajadzēja taustiņnieku, un tika uzrunāts Māris Mihelsons, akordeonists…Renārs bija no nūģīgā gala, mācījās matemātiķu klasē. Pārējie, izņemot gadu jaunāko Mihelsonu, nāca no smuko džeku klases, kam prioritāte bija sports. Mumiņš – klusākais un nosvērtākais no visiem.
Pirmajiem grupas mēģinājumiem sarunāta telpa pilsētas zagsā, skolā – tikai vēlāk. Brīvdienās, kad skola slēgta, iekšā līduši pa aktu zāles logu. Tas bijis laiks, kad Gundaram paticis bastot stundas un skolas ēdnīcā baudīt rozīņu kompotu ar biezpiena sacepumu.
…Par savu mīļāko skolotāju Mauševics nosaucis klases audzinātāju Janīnu Dēvicu, viņa mācījusi ķīmiju. ”Labs puika,” skolotāja smaida, kad viņai atgādina Mumiņa teikto. ”Tikko biju sākusi darbu Jelgavā, jauna skolotāja, un  viņi paši pieprasīja vadībai mani par audzinātāju. 11.klases beigās paņēmu un 12.klasē izlaidu. Ļoti interesanta klase, katru dienu pārsteigumi, tādi smieklīgi, bez ļaunuma. Skola liela, bet sameklēt viņus viegli – izeju ārā un klausos: kurā pusē skan mūzika – tur manējie. Mācībās nekādi centīgie nebija, bet cilvēciski – lieliski. Mums bija draugu attiecības, vecākus netirdīju, uz skolu nesaucu. Puišiem bija kolosāla humora izjūta. Joprojām atceros klases ekskursiju uz Skrīveriem, Lielvārdi, Jaunjelgavu – smaids no manām lūpām todien nenozuda… Bijām kopā tikai gadu, bet savstarpēja sirsnība palikusi uz mūžu.”
…Renārs Kaupers -…jā, taisnība, mēs turamies pie Jelgavas 1.vidusskolas pamatiem, pie tā piecnieka, no kura viens jau visu vēro no mākoņa maliņas….
Bet dzimtajā skolā par godu aizsaulē aizgājušajam Mauševicam grupas puiši nodibinājuši starpklašu futbola turnīru Ceļojošais Mumiņa kauss. Kausa oriģināls, metāla futbola kurpe, no kuras izstīgo basģitāras četras stīgas, glabājas Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas muzejā, bet turnīrs sen izaudzis par Latvijas pasākumu, Prāta vētras rīkoto Mītava Open amatieru čempionātu. Kā acuraugu skolas muzejs glabā arī futbolbumbu ar Mumiņa un pārējo grupas biedru autogrāfiem.”

1992.gada absolventi: