Pilsētvide un izglītība

Atziņa par augstākās mācību iestādes nepieciešamību Jelgavā bija saistīta ar pilsētas augšanu, saimniecisko attīstību un tās politiskās nozīmības pieņemšanos.  1242. gadā pāvesta sūtnis Vilhelms no Modenas devis Livonijas ordenim atļauju celt pili pie Lielupes. (‘’Jelgavas Vēstnesis’’8.01.2015). ”Senākās ziņas par salu Lielupē ir no Zemgales zemju dalīšanas akta 1254.gadā pēc tam, kad Livonijas ordenis karoja Zemgalē. Toreiz sala dēvēta par Garo salu. Arheologs Andris Tomašūns uzsver, ka ziņas par salas senāko vēsturi ir skopas. Tuvākā zināmā akmens laikmeta apmetne ir 7-8km uz dienvidiem no Jelgavas pils, Lielupes kreisajā krastā, Vecvirlaukā pie Avotiņu mājām. Savukārt Latvijas Indriķa hronikā minēta Zemgaļu osta Lielupes krastā – portus Semigallia. ”Lai XIII gs. nodrošinātu  Rīgas uzplaukumu, turienes tirgotāji pasludināja, ka Zemgales ostā iebraukt un tirgoties aizliegts. Tiem, kuri neklausīja, atņēma mantu, bet kuģa loci un kapteini sodīja ar nāvi.”” – ”NATIONAL GEOGRAPHIK” oktobris 2015. 1265.gadā ordeņa mestrs Konrāds fon Manderns sāka celt pili uz zemes strēles starp Lielupi un Driksu.’’ Ir hipotēze, ka tā bijusi koka pils, kas 14.gadsimtā, celtniecībā izmantojot laukakmeņus un dolomītu, pārbūvēta, pilij iegūstot raksturīgo konventa tipa formu ar četriem korpusiem, kas ieskāva pagalmu, un kvadrātiskiem stūra torņiem.’’(‘’Jelgavas Vēstnesis’’8.01.2015).  Te izauga arī nākamā Jelgavas pilsēta. ”Pils uzcelšana 1265.gadā tiek uzskatīta par Jelgavas sākumu. Ap XIV gs. vidu pie pils radās apmetne ar nosaukumu Jelgava, bet 1573.gadā Jelgavai piešķīra viduslaiku pilsētas tiesības un ģērboni, kurā attēlots alnis. Ilgu laiku tā bijusi Kurzemes un Zemgales hercogistes (vēlāk Kurzemes guberņas) galvaspilsēta.” -”NATIONAL GEOGRAPHIK” oktobris 2015. ’’Pilsētu veidoja ne kara spēks, bet gara spēks kā runājām Atmodas gados, ’’Jānis Stradiņš,’’ un amatnieciskās, saimnieciskās, tirdznieciskās aktivitātes īpaši – Mītava taču. Mītava.’’ Apmēram 1345.gadā pils apkārtnē bija ciems ar 600 iedzīvotājiem. Pilsētas otrs vārds ”Jelgava” ienācis sarunvalodā, lietoja vietējie nevācu iedzīvotāji. No šejienes arī uzskats, ka pirmais vārds Mītava ir vāciešu dotais, bet otrs – Jelgava mūsu pašu, latviešu dots. G.Grase ”Zemgales Ziņās”17.03.2015 teic – tā kā šobrīd nav šaubu, ka abi ir latviešu cilmes vārdi, arvien lielāku svaru iegūst uzskats, ka par ”Mitau” vācu krustneši nosauca pili, kurā atradās teritorijas administratīvais centrs, bet par Jelgavu dēvēja vietējo iedzīvotāju apmetni upes otrā pusē.1561.gadā ordeņa pēdējais mestrs- hercogs Gothards Ketlers izsludināja Jelgavu par hercogistes metropoli. 1573.gadā Jelgavai piešķīra pilsētas tiesības, kas stimulēja kultūras dzīves rosmi un attīstību. 1574.gadā atvēra latīņu skolu. Šajā laikā Jelgavā darbojās hercoga naudas kaltuve un bija organizēti 12 dažādi amati ar 18 meistariem(audējs, drēbnieks, miesnieks=latvieši).
’’Jelgavas Vēstnesis’’26.11.2015 – 1574.gadā uzcelta Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīca – tā tiek uzskatīta par pirmo uzcelto protestantu draudzes (luterāņu)baznīcu Eiropā.
”Jelgavas Vēstnesis”27.02.2014 Ilze Knusle-Jankevica – ”1591.gadā hercogiene Anna izdeva svinības un ģērbšanos reglamentējošus noteikumus. Tie noteica, ka, piemēram, kāzas jāsvin pirmdienā un jaunajam pārim baznīcā jāierodas ne vēlāk par pulksten 11, bet svinībām jānotiek no pulksten 12 līdz 21 vasarā vai pulksten 20 ziemā, nākamajā dienā svinības turpināt bija aizliegts. Saskaņā ar hercogienes Annas izdotajiem noteikumiem maksimālais pilsētnieku kāzu svinību viesu skaits bija 40 un galdā celt bija ļauts vien trīs četrus ēdienus. Vīnu un medalu drīkstēja pasniegt tikai rātskungu kāzu svinībās. Tāpat saskaņā ar šiem noteikumiem neviens pilsētnieks, ieskaitot rātskungus, nedrīkstēja valkāt no samta  vai atlasa šūtas drānas, sievietēm bija liegts nēsāt  zelta rokassprādzes un ķēdes, vienīgi svarīgāko  amatpersonu sievām atļāva likt ap kaklu zelta ķēdi,  kam bija ne vairāk kā 20 posmi. Vēsturnieks A.Tomašūnsskaidro, ka šie noteikumi radās uz reliģiska pamata – hercogiene Anna bija ļoti reliģioza un piederēja luterāņiem, kas pretēji katoļiem piekopa  pieticīgu dzīvessveidu, bez liekas greznības.’’ Viņa uzskatīja, ka svinības veicina iedzīvotāju izšķērdību – viņi svētkos netikai notriec mantu, bet nav arī nekādi strādātāji. Bet cilvēki jau neklausīja,’’ tā viņš, piebilstot, ka par šo noteikumu pārkāpšanu iedzīvotāji varēja tikt sodīti ar naudas sodu un greznumlietu konfiskāciju.” 1642.-1682.g.hercogs blakus latīņu skolām atvēra sešas rakstu un rēķinu skolas namnieku un zemnieku bērniem. Jelgavā darbojās vācu teātris, itāliešu opera, fraņču kapella. Iedzīvotāji pilsētā 8-9 tūkstoši. Lieli nopelni latviešu literārās valodas izkopšanā valodniekam Jurim Mancelim, kurš šajā laikā pilsētā publicēja garīgus un laicīgus rakstus. Jelgavā ir arī grāmatu spiestuve. Jelgavas vārds drukātā veidā pirmo reizi  1793.gadā – J.F.Stefenhāgens”Jauna un veca latviešu laika grāmata uz to 1794.gadu.”

‘’Jelgavas Vēstnesis’’ 16.04.2015 –Jānis Kovaļevskis sarunā ar Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktori Gitu Grasi – ‘’Ar Jelgavas vārdu ir saistīti divi būtiski gadskaitļi – 1265.gads, kad sāka būvēt Jelgavas pili, un 1573.gads, kad iegūtaspilsētas tiesības. Ir vēsturnieki, kuri uzskata, ka par pilsētas jubilejas atskaites punktu būtu jāņem 1573.gads: šajā ziņā var būt divas pieejas, un mēs pieturamies pie gada, kurā aizsākusies Jelgavas kā apdzīvotas vietas vēsture. Pēc līdzīgas pieejas tika svinēta arī Rīgas 800 gadu jubileja. Pirmo reizi hronikā Mītavas vārds ir datēts ar 1266.gadu saistībā ar pils būvniecības procesu. Hronikā pirmā Jelgavas pils lejasvācu valodā tiek saukta par ‘’Huss’’, kas tulkojumā nozīmē ‘’māja’’. Tajā laikā šeit uzturējās neliels skaits bruņinieku. Zināms, ka vienu brīdi to skaits nepārsniedza astoņus. Dodoties kara gaitās, katrs no viņiem nolīga algotņus, un tā veidojās armijas. Tādēļ ar lielu varbūtību varam pieņemt, ka jau tobrīd kaujā devās brālis pret brāli vai tēvu, jo krustnešu karaspēkātika nolīgti arī vietējie zemgaļi. Savukārt 1573.gads kā atskaites punkts tiek minēts, pamatojoties uz saimniecisku dokumentu, kurā noformēts pasūtījums amatniekam pilsētas ģērboņa izgatavošanai. Šis dokuments ir datēts ar 1574.gadu, līdz ar to varam pieņemt, ka pilsētas tiesības Jelgavai piešķirtas gadu iepriekš.”
‘’Jelgavas Vēstnesis’’ 3.12.2015 – ‘’Jelgavas iedzīvotāju, ēku un ielu vēstures stāsts sācies 1265.gadā, kad Jelgavas pils veidojās kā Livonijas administratīvais un saimnieciskās dzīves centrs Zemgalē un blakus pilijradās neliela priekšpilsēta ar dažādām saimniecības ēkām, noliktavām un amatnieku darbnīcām. Driksas kreisajā krastā izveidojās tirgotāju un amtnieku apmetne.Jelgavai vārdu deva zemgaļi, bet svešzemnieki savos rakstos to dēvēja  par ‘’Mytow’’. Šī vārda izcelsme arī saistīta ar zemgaļiem-domājams, ka tas cēlies no vārda ‘’mīt’’, un tas varētu liecināt  par senas tirgus vietas atrašanos Lielupes malā, pirms krustneši izlēma tur celt pili. No pilsētas rašanās sākuma tajā uz dzīvi apmetās dažādu tautību pārstāvji, un 14.-15.gadsimtā vidējais iedzīvotāju skaits bija aptuveni 1000. Viņu dzīvi pilsētā nodrošināja tirdzniecības ceļš no Rīgas uz Lietuvu. Pirmās ēkas tika celtas starp diviem ceļiem, un tur vēlāk izveidojās vēsturiskais Jelgavas Tirgus laukums.
Hercogs Gothards 1573.gadā Jelgavai piešķīra  pisētas tiesības un ģērboni, 1578.gadā tā kļuva par hercoga rezidenci, bet no 1616.gada Jelgava bija arī visas hercogistes galvaspilsēta. Pilsētai bija visas pārvaldes struktūras – birģermeistars, rāte, sekretārs un fogts. 16. un17.gadsimtā Jelgava pieredzēja strauju izaugsmi, 17.gs.vidū tajā bija aptuveni 3000 patstāvīgo iedzīvotāju, kuru skaits karu vai epidēmiju laikā  bija mainīgs. 1648.gadā, nostiprinot Jelgavu , uzcēla pilsētas vārtus – Annas, Dobeles, Ezera un Mazos vārtus-, savukārt pirmajā Jelgavas pilsētas plānā (1652) iezīmētas 20 ielas un 3 km garš kanāls no Svētes līdz Drksai, kas pilsētā  nodrošināja dzeramo ūdeni. Kad 1795.gadā Krievijas impērijas varas iestādes veica savas jaunpievienotās guberņas galvaspilsētas iedzīvotāju skaitīšanu, tās saskaitīja 10048 pilsētniekus. Protams, jāņem vērā iedzīvotāju skaitīšanas īpatnība – uzskaitīti tika tikai tie , kas piederēja tā sauktajai namnieku kārtai, proti, ti, kuriem bija nekustamais īpašums vai cita ievērojama manta. Pilsētā kā mēs tagad teiktu, bez deklarētas dzīvesvietas dzīvoja vairāki tūkstoši kalpu ar savām ģimenēm, pastāvīgi uzturējās  ieceļojošie tirgotāji un amatnieki, izbēgušie dzimtzemnieki un citi.
Dzimtbūšanas atcelšana, industrializācija Kurzemes guberņā īpaši 19.gs.vidū strauji palielināja iedzīvotāju skaitu Jelgavā. Ja 1823.gadā bija 10130 iedzīvotāji, 1836.gadā- 19500, tad 1897.gadā – jau 35011cilvēki. Jelgava 19.gs. beigās  bija trešā lielākā pilsēta Latvijas teritorijā.
19.gs.vidū Jelgavā bija 109 mūra nami un 752 koka ēkas, bet jau pēc dažiem gadu desmitiem – 1910.gadā – Jelgavā bija 2000 dzīvojamo namu un 59 ielas, pilsētā dzīvoja 45000 cilvēki. Latvijas valsts (1918-1940) laikā vidējais iedzīvotāju skaits svārstījās ap 30000.
Jelgava 1944. gada vasarā karadarbības rezultātā zaudēja aptuveni 95 %vēsturiskās apbūves, un pirmajā pēckara gadā  pilsētā bija tikai 15800 iedzīvotāji, bet to skaits strauji auga 20.gs. 60.-70.gados, kad Jelgava kļuva par nozīmīgu Latvijas PSR rūpniecības centru. Migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits  80.gados palielinājās līdz 70000, maksimumu sasniedzot 1989.gadā- 74105 cilvēki. Pilsētā mainījās vēsturiskais ielu tīkls, un Jelgavai raksturīgo apbūvi nomainīja padomju tipveida industriālā un dzīvojamo ēku arhitektūra. Mūsdienās Jelgava ir ceturtā lielākā pilsēta Latvijā, un 2015.gada 1.jūlijā šeit dzīvoja 61795 iedzīvotāji. Avots: Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs.’’
”1737.gadā uzsākta jaunas baroka pils celtniecība, uzaicinot slaveno Krievijas galma arhitektu, itāli Frančesko Bartolomeo Rastrelli. Jelgavas pils dažus gadus bijusi arī Francijas karaļa rezidence (1798-1800, 1804-1807). Pils, lai arī vairākkārt pārbūvēta, degusi un postīta, ir viena no retajām Kurzemes hercogistes galvaspilsētas ēkām, kas saglabājusies no pēdējā karā sagrautās Jelgavas. Kopš 1937.gada te darbojas Latvijas Lauksaimniecības universitāte. 1964.gadā Jelgavas pili nokrāsoja angļu sarkanajā un baltajā tonī, kas gan neatbilst Rastrelli laika krāsojumam (dzeltenajam un zilajam).”- Eva Lapsa”NATIONAL GEOGRAPHIK” oktobris 2015.

‘’Jelgavas Vēstnesis’’28.05.2015 – ‘’Jelgava – latviešu grāmatniecības šūpulis. Pirmās grāmatas Jelgavā tika iespiestas 17.gadsimta otrajā pusē, kad Kurzemē darbojās vairākas papīrdzirnavas un hercogu galma vajadzībām tika iekārtota  arī pirmā grāmatspiestuve, kuru vadīja Mihaels Karnals. Vēlāk grāmatas iespieda Georgs Radeckis, Johans Kesters, Kristiāns Lītke, Jakobs Frīdrihs Hincs un Johans Frīdrihs Hartknohs. 1685.gadā iznāca arī pirmā plašākā latviešu valodas gramatika – Heinriha Ādolfija grāmata ‘’Pirmais mēģinājums sniegt īsu ievadījumu latviešu valodā’’. Nozīmīgs posms jelgavas grāmatniecības attīstībā  saistīts ar Johanu Frīdrihu Stefenhāgenu un viņa dzimtu. Jelgavā Stefenhāgenu dzimtas pārstāvji darbojušies 150gadus (1769-1919). Stefenhāgeni izdeva grāmatas dažādās valodās – vācu, krievu, franču, igauņu, lietuviešu, latviešu, latīņu, grieķu, ebreju un citās-, apgādāja ar tām ne tikai Kurzemi, Zemgali, bet arī Rīgu, Tērbatu, Pēterburgu, Maskavu un citas pilsētas. 19.gs. sākumā Stefenhāgenu apgāds bija lielākais Baltijā. Grāmatu izdevumi bija ļoti daudzveidīgi – ābeces latviešu bērniem, piemēram, Stendera ‘’Bildu Ābice’’, reliģiska rakstura literatūra, praktisko zināšanu izdevumi par zemkopību un medicīnu, lugas, likumu krājumi un citi. Līdz 1801.gadam Stefenhāgens grāmatu spiestuvi vadīja pats, tad – kopā ar māsasdēlu Johanu Martinu Petersu –Stefenhāgenu (1766-1839). Kopš 1801.gada firmas nosaukums bija ‘’J.F.Stefenhāgens un dēls’’.Šajā laikā izdota pirmā mācību grāmata Latvijas vēsturē – ‘’Kurzemes stāstu grāmata jeb tādu lietu izteikšana, kas vērā liekamas  un Kurzemē notikušas no veciem laikiem līdz mūsu dienām’’ (1832, autors K.Šulcs). 1822.gadā Jelgavā sāka iznākt nedēļas izdevums ‘’Latviešu Avīzes’’- pirmais laikraksts latviešu valodā, ko arī iespieda Stefenhāgena izdevniecībā.  Avīzes idejas autors bija Lestenes mācītājs Kārlis Fridrihs Vatsons (1777-1826). Viņš uzskatīja, ka avīze var kļūt par dzimtbūšanas atcelšanasreformas īstenošanas palīgu un padomdevēju. Pirmā nummura ievadvārdos K.F.Vatsons rakstīja:’’Mēs gribam latviešu zināšanas vairot, dažas ziņas no klātienes un tālienes atnesdami, dažu labu padomu dodami, dažas gudrības uzpaudēdami, ir brīžam pasmiedamies kaut ko labu mācīt un tā, cik spēdami, piepalīdzēt pie arāju ļaužu prāta cilāšanas un labklāšanas. Latviešu valodu un tautu mēs no sirds mīļojam.’’Uzņēmuma pastāvēšanas beigu posmā Stefenhāgeni iespieda tikai baltvāciešu literātu darbus, tā zaudēdami savu nozīmi latviešu grāmatniecībā. Uzņēmums stipri cieta Bermonta uzbrukuma laikā 1919.gadā. Drīz pēc tam ( 1921) to nopirka grāmatu apgāds ‘’Valters un Rapa’’(Rīga). Mūsdienās Stefenhāgena tradīcijas jelgavā turpina ‘’Jelgavas tipogrāfija’’.Avots:Ģederta Eliasa Jelgavas un mākslas muzejs.

Jānis Stradiņš 2010.gada 12.jūnijs Jelgavas Ģ.Eliasa Vēstures un mākslas muzejā:’’ Mēs tagad ierasti sākam Latvijas kā valsts vēsturi ar 1918.gada 18.novembri, ar Jāni Čaksti un Kārli Ulmani. No vienas puses, itin kā pareizi un precīzi, no otras puses darām Latviju nabagāku, svītrojot pagātnes nozīmīgus posmus.

Kurzemes – Zemgales hercogiste, kas pastāvēja no 1561. Līdz 1795.gadam, neaptvēra visu Latviju, to nepārvaldīja latviešu cilmes augstmaņi, latviešiem bija jādarbojas pakļautībā, apspiestībā, varētu pat sacīt, pusverdzībā, latvieši bija dzimtļaužu, zemnieku, varbūt amatnieku kārta. Taču tāds liktenis nebija latviešiem vien, tādu savulaik pieredzēja daudzas Eiropas tautas – somi, čehi, īri, pat angļi, franči, itāļi, spāņi, bet šīs tautas no savas vēstures pakļautības posmus nesvītro. Arī mums savā apziņā, ne tikai Latvijas vēstures mācībā jāreintegrē Kurzemes hercogiste ar tās briedi, ar tās melno vēzi sarkanajā laukā, ar tāljūras braucieniem, bet galvenokārt ar saimniecisko pacēlumu,manufaktūrām, amatniecību, tirdzniecību. Īpaši izceļot hercogu Jēkabu, bet vēlāk arī abus hercogus Bīronus – Ernstu Johanu, lielo celtnieku, un Pēteri, lielo kultūras un zinātnes mecenātu.

Tikai tad viss nostājās savās vietās, arī latviešu nacionālās rakstniecības sākumi, latviešu etniskās vēstures un mitoloģijas pirmie uzmetumi. Galu galā tieši Kurzemes (Zemgales) luterāņu mācītāji, dzimuši vācieši, Georgs Mancelis, arī Pauls Einhorns, arī Heinrihs Adolfi 17.g.s. un abi Stenderi – tēvs un dēls – 18.g.s. izveidoja latviešu rakstu valodu, izgudroja latviešu rakstību, radīja literatūru – garīgo un laicīgo – latviešiem, un tas notika hercogu Ketleru un Bironu laikos. No vēlākiem laikiem atcerēsimies Kārli Vatsonu un Augustu Bīlenšteinu, arī Zemgalē.

Jāuzsver, ka lielā mērā tieši Zemgales mācītāju pūliņu dēļ latviešiem un arī Jelgavā iedibinājās eiropeiskā mentalitāte, līdzās senatnīgajai, latviskajai, ko pirmais kritiski mēģināja apcerēt Pauls Einhorns, to lādēdams, ka mira tepat Sv.Trīsvienības baznīcā uz kanceles sava temperamentīgā sprediķa laikā (tiesa, todien tas bija vērsts pret katoļiem un viņu Gregora kalendāru).

Tieši Eiropas vērtības, kristīgās vērtības, vācu vērtības tolaik pārņēma Jelgava, pārņēma latvieši.

Latviešiem piemīt spēja adaptēties, pielāgoties, radoši pārņemt svešas vērtības, padarot par savējām. Esam taču pieņēmuši kartupeļus un svešos vācu ēdienus, tiesa, gatavojot tos tomēr savā vīzē – tomēr tikai pēc tam, kad ir pārvarēta konservatīvisma, neuzticības barjera, par ko runāja vidzemnieks G.Merķelis. Latvieši spēj modernizēties.

Pie hercogu pils un vēlāk Birona celtā brīnišķīgā Rastrelli projektētā palasta izauga koka Jelgavas pilsēta, apbrīnojami harmoniska, īpatnējas struktūras un gaisotnes apdvesta pilsēta, kādu to varam restaurēt apziņā pēc senām litogrāfijām un J.Valtera gleznām, ko mēģinājusi virtuāli rekonstruēt Elita Grosmane.

‘’Jelgavas Vēstnesis’’23.07.2015 – ‘’Pirmais pastāvīgais tilts pār Lielupi – 1701.gadā. Jelgavas pils atradās uz salas upes vidū, tādēļ vienmēr ir bijis aktuāls jautājums par satiksmi ar pilsētu. Kamēr nebija tilta, satiksmi pāri Lielupei risināja ar liellaivu palīdzību. Vezumus un cilvēkus pārcēla vairākas liellaivas, kurām bija pārklāti dēļi. Šo konstrukciju uz priekšu  stūma četri vīri ar garu kāršu palīdzību. Peldošais plosta tilts bija paredzēts četru riteņu vezumam ar kravu ne vairāk par 200 pudiem (apmēram 3250 kilogrami) – uz katru vezuma riteni vidēji 50 pudi. 1700.gadā sākās Lielais Ziemeļu karš – zviedru karalis Kārlis XII pret krievu caru Pēteri I. 1701. gadā zviedri okupēja Kurzemes un Zemgales hercogisti, Kārlis XII par kurzemes gubernatoru iecēla baronu Kārli Magnusu Stjuartu, viņa rezidence bija Jelgavas pilī. Varam būt pateicīgi viņam, ka Jelgava tajā pašā gadā ieguva pirmo pastāvīgo tiltu pār Lielupi. Tiesa, par pastāvīgu šo tiltu varēja dēvēt visai nosacīti, jo tas bija gatavots no plostiem. Un, lai tilts neaizpeldētu, to pieķēdēja pie upē iedzītiem pāļiem. Šo tiltu lietoja vēl ilgus gadus pēc kara beigām. Plūdu un ledus iešanas laikā to jau savlaicīgi izjauca un tā daļas salika Jelgavas pils grāvja attekā. Pēc paliem tiltu nolika vecajā vietā. Iespējams, ka visiem tik labi zināmos vārdus ‘’brauciet lēnāk pār tiltu, draugi!’’ ‘’Ādolfs Alunāns ir veltījis tieši šim tiltam.’’Avots: Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs.

Tā bija vāciska pilsēta, izskatā un garā, tas jāatzīst, kaut arī te mita ne mazums latviešu amatnieku un šo pilsētu materiāli uzturēja latviešu zemnieki:’’Jelgaviņa –liela muiža’’. Pilsēta savā ziņā bija caurbraucamā vieta uz lielā ceļa no Portugāles līdz Kamčatkai, konkrētāk, no Berlīnes uz Pēterburgu. Nav brīnums, ka Jelgavā parādījās daudz ārzemnieku, gan ģeniālu cilvēku kā Rastrelli vai filozofs, ziemeļu māgs Hāmanis, gan avantūristi Kaljostro, Kavallo, Kazanova, galu galā arī Francijas emigrantu Burbonu karalis Luijs XVIII, tāpat kā nesen J.Zīgerists. Un provinciālajā Jelgavā tapa brīnums, pateicoties abiem Bironiem – tēvam un dēlam. Ja tēvs uzcēla grezno, krāšņo Jelgavas pili (1738),ne jau saviem, bet gan par impērijas līdzekļiem, tad dēls dibināja augstāko mācību iestādi – Pētera akadēmiju, kura mācībprogrammu un profesoru sastāva ziņā bija ļoti respektējama, augstu vērtējama Eiropas mēroga iestāde.’’

”Jelgavas Vēstnesis”27.02.2014 Ilze Knusle-Jankevica – ”Hercoga Jēkaba laikos, 17.gadsimtā, Jelgava piedzīvoja pamatīgas pārmaiņas, jo pilsēta tika pārveidota par cietoksni – tika rakts grāvis un pilsētas kanāls, uzbērts aizsargvalnis. ”Tajos laikos pilsēta bija patvērums, nevis dzīvesvieta, un briesmas draudēja no katra stūra,”norāda A.Tomašūns, piebilstot, ka Jelgavas pilsētas robežas, kādas tās noteica hercogistes laikos, saglabājās apmēram līdz 1924.gadam – piemēram, Pārlielupe par Jelgavas daļu kļuva tikai vēlāk. Viņš stāsta, ka tolaikhercogu dzīvesveidu noteica vēders un viņi ar visu galmu (vairāk nekā 100cilvēki) ceļoja no vienas muižas uz otru un vienā vietā uzturējās  tik ilgi, kamēr tur bija ko ēst.
Attīstoties tirdzniecībai, amatniecībai, Jelgava kļuva par metropoli un ap pili sāka veidoties pilsēta, lai būtu kur dzīvot hercogu apkalpojošajam personālam. ”Vai jūs esat ēdusi Jelgavas austeres?” jautā A.Tomašūns. Kad atbildu noliedzoši, viņš saka: ”Bet Lielās ielas arheoloģiskie izrakumi liecina, ka hercoga Bīrona laikā, 18.gadsimtā, Jelgavā tika ievestas austeres- atradām austeru vākus. Es varu tikai apbrīnot, kā cilvēki tajos laikos visu spēja saorganizēt un atgādāt uz šejieni tādu ātri bojājošos produktu kā austeres,”tā viņš.
”Kurzemes hercogistē 17.-18.gadsimtā, neskatoties uz hercogu vājo varu, bija iespēja relatīvai radošajai brīvībai un robeža starp aizliegumiem un atļauto bija tāda interesanta – te bija tipogrāfijas, tas netika aizliegts, tika izdotas grāmatas, varēja pamēģināt kaut ko padarīt zinātnes lauciņā. Jelgavā bija piemērota gaisotne, lai pilsēta kļūtu par kultūras centru,” spriež A.Tomašūns. Tāpēc Jelgava un jelgavnieki daudzās jomās un lietās ir bijuši pionieri ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā un Eiropā. Piemēram, tieši Jelgavā izdota pirmā avīze latviešu valodā, te radies latviešu teātris, likti mūsdienu Zinātņu akadēmijas pamati, sāka darboties Baltijā pirmā observatorija, dibināta pirmā vecmāšu skola un brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, jelgavnieks sācis hematogēna rūpniecisko ražošanu, te pirmo reizi Latvijas teritorijā pacēlies gaisa balons, mūsu pilsētā Dainu tēvs Krišjānis Barons sācis veidot savu dainu skapi, te iepazīta novusa spēle un izveidota pirmā cukurfabrika.”

18.gadu simtenis iezīmējās ar vēl lielāku kulturālu rosību hercogistē. Literāts- Vecais Stenders- raksti latviešu un vācu valodās, populārzinātnisks darbs’’ Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas ar dažām ziņām par ģeogrāfiju un kosmografiju, dabas zinātnēm, fiziku un citām nozarēm’’, paidagoģijas rakstu krājumi, dzejoļu krājumi. Jaunais Stenders autors pirmajai latviešu lugai. 1758.gadā Jelgavā nodrukāja pirmo kalendāru ‘’Zemnieku jeb latviešu laiku grāmata’’. Vēlāk nosaukums pārveidojās:’’Jauna un veca latviešu laiku grāmata’’. Tā kā latviešiem nav vēl ne laikrakstu, ne žurnālu, ne plašas populārzinātniskās literatūras, raksta Ojārs Zanders, kalendāra autori cenšas runāt par visu. Piemēram – pasteidzaties ar sēju –būs agrs rudens 1763.g. ‘’No kokiem un tām dažādām koku mizām, kas lieti der pēc izzāļošanas tiklabi to cilvēku, kā to lopu.’’, 1772.g. padomi ieteikumi, ka bieži jāvēdina telpas, jāmaina gultas veļa, slimie jāatšķir no veselajiem, istabā nav jāmitinās mājdzīvniekiem, jātur kārtībā akas, bērniem nav jāliedz tecēt, skriet un kāpelēt, jo tā viņi norūdās fiziski. Jāmācās peldēt. Smaga darba veicējiem uzturā nepieciešama gaļa. Kalendāra veidotājs arī itin pareizi atzīst, raksta Ojārs Zanders:’’Tā dvēsele ar to miesu tik ļoti savienota ir, ka tai miesai varen grūti, kad nemiers un sirdsēsti to dvēseli apgrūtina.’’ Vairākkārt runāts par pretbaku potēšanu,no kuras daudzi vēl vairījās. Stihiski pausta daža atziņa, ko mēs tagad dēvētu par ekoloģisku – nedrīkst piemētāt un piesārņot upes, ūdens smeļamās vietās nav jāmērcē lini, jāmazgā drānas un jādzirda lopi. Didaktiski naiva naiva vēl ir kalendāru beletristika, pētījumā dalās Ojārs Zanders, 1770.gadā publicētajā stāstiņā ‘’Divi draugi’’jau ir prātā paturama mācība:’’Kamēr bļodas un mucas pillas, gan draugi papillam gadās, bet, kad tas nelaimes vējš iesāk pūst un grozīties, tad visi draugi kā pelavas no tā top aizdzīti.’’ Regulāri lauksaimniecības kalendārs sāk iznākt 1892.gadā Jelgavā. 1900.gadā Jelgavā iespiests kalendārs – ‘’Arāja Janča laika grāmata’’.

1767. gadā Jelgavā tiek atvērta pirmā grāmatu tirgotava un sāk iznākt pirmais nedēļas laikraksts vācu valodā.  1822.g.mācītājs Kārlis Vatsons izdod pirmo latviešu nedēļas laikrakstu ‘’Latviešu Avīzes’’.

‘’Zemgales Ziņas’’9.10.2015 – ‘’Muzeja galvenais krājuma glabātājs Aldis Bar ševskis, pats būdams kaislīgs astronomijas entuziasts, vēsta, ka Latvijā pirmā observatorija ‘’Academia Petrina’’ oficiāli tika atklāta 1783.gadā.’’

1784.gada janvārī, žurnālā ‘’Mitauische Monatsschrift’’ tika iespiests Jelgavas observatorijas dibinātāja matemātikas profesora Vilhelma Gotlība Frīdriha Beitlera raksts ‘’Par aerostatisko jeb gaisa balonu un par izdevīgāko figūru, kādu šai jaunizgudrotajai mašīnai var dot, lai ar vismazākajiem izdevumiem iegūtu vislielāko spēku’’. Raksts par balona formas optimizēšanu, precizē ziņas sniedzējs Tālivaldis Kincis. Par to, kad un kā Bīnemanis ir sācis interesēties par balonlidojumiem, noteiktu ziņu nav. Beitlera raksts tika publicēts vienu divus mēnešus pēc cilvēka pirmajiem lidojumiem ar brāļu Mongolfjē un profesora Šarla baloniem. Atklātībā ar baloniem Bīnemanis uzstājās, jau būdams pārliecināts par pasākuma izdošanos. Viņš sekoja Šarla paraugam un balonus piepildīja ar ūdeņradi. Visi Bīnemaņa demonstrētie baloni tika uzbūvēti par līdzekļiem, kas bija iegūti, interesentiem iepriekš pierakstoties un iemaksājot vienu Alberta dālderi. Pirmoreiz publiski Bīnemanis balonu demonstrēja 1785.gada 26.jūnijā. Laikraksts ‘’Mitauische Zeitschrift’’, tā paša gada 5.jūlijā aprakstot šo notikumu, stāsta par mazā balona demonstrēšanu, tātad Bīnemaņa rīcībā vajadzēja būt vairākiem baloniem, secina Tālivaldis Kincis. Mazā balona diametrs bija 0,54 metri, un tas bija izgatavots no liellopu aklās zarnas apvalka. Uz balona bija uzraksts latīņu valodā, kas latviski skanētu tā:’’Lai dzīvo P. Un D.( Pēteris un Doroteja, resp., hercogs hercogiene).No Jelgavas esmu palaists 1785.gada 26.jūnijā.’’ Lietus dēļ, balons sākumā pacēlies lēnām, bet tad it kā saņēmies un pēc minūtēm piecām izgaisis no redzesloka. Nākamie balonu demonstrējumi notikuši 1785.gada oktobrī – balona diametrs bijis 1,95 m un 1786. gada februārī. Bet vislielāko ievērību – laikraksta ‘’Mitauische Zeitung’’ 1786. gada 26. Jūnija numura visu pirmo lappusi – izpelnījās jau visai cienījamu izmēru balons, kura diametrs bija 5,20 metri. Uz tā bija uzrakstīts hercoga vārds un brāļu Mongolfjē devīze ‘’Sic itur ad astra’’ (Tāds ir ceļš uz zvaigznēm), kā arī lūgums balona atradējam to nogādāt atpakaļ Jelgavā. Neskaitot nelielu starpgadījumu – balona čaulas plīsuma dēļ tā pildīšanu nācās atkārtot -, balona demonstrēšana liela ļaužu pulka klātbūtnē norisa sekmīgi. Balons cēli pacēlies gaisā un pēc stundas ceturkšņa nav vairs bijis saskatāms. Jau 1786.gada pavasarī Bīnemanis pievērsies citam tālaika tehnikas jaunumam – elektrībai. Kāpēc Bīnemanis neturpināja nodarboties ar baloniem, kāpēc nemēģināja lidot arī pats? Tālivaldis Kincis secina – vainojama Bīnemaņa interešu daudzpusība – matemātika, mehānika, astronomija, gaiskuģniecība, elektrība… Varbūt arī nepietiekams atbalsts no hercoga puses. Vai arī Bīnemaņa dzīvesveids, kura dēļ viņam 1788. gadā no hercoga dienesta bija jāaiziet.
‘’Jelgavas Vēstnesis’’29.11.2015 – ‘’1802. gadā uzcelta Latvijā pirmā speciāli teātrim domātā ēka.’’
1803.gadā Jelgavā iznāk pirmā latviešu autora lasāmā grāmata – G.Mīliha ‘’Jauna skolas grāmata’’.
‘’Jelgavas Vēstnesis’’29.11.2015 – ‘’1815.gadā nodibināta  Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība, kas bija sākotne Latvijas Zinātņu akadēmijai.’’
1818.gadā jelgavā nodibināts Kurzemes provinces muzejs, kurā tika savākti vērtīgi materiāli par Kurzemes un Zemgales dabu, vēsturi un kultūras dzīvi. Pastāvēja līdz 1939.gadam.
1822.gadā ‘’J.Štefenhāgens un dēls’’spiestuvē Jelgavā iespieda pirmos ‘’Latviešu Avīžu’’ numuru, kurā tika pausti izdevēja mērķi:’’Mēs gribam latviešu zināšanas vairot, dažas ziņas no klātienes un tālenes atvezdami, dažu labu padomu dodami, dažas gudrības izpaudēdami, ir brīžam pasmiedamies, ko labu mācīt un tā, cik spēdami, piepalīdzēdami pie arāju ļaužu prāta cilāšanas un labklāšanas. Latviešu tautu un latviešu valodu no sirds mīļojam.’’Laikraksts iznāca reizi nedēļā, no 1901.gada – divas reizes, no 1911.gada – jau trīs, bet no 1913.gada –katru dienu. 1915.gadā tika izdots ‘’Latviešu Avīžu’’ pēdējais numurs, sākās Pirmais pasaules karš. Cilvēks, kuram piederēja ideja izdot pirmo avīzi latviešu valodā –latviešu avīžniecības dibinātājs -, ir Jelgavas akadēmiskās ģimnāzijaspasniedzēja dēls, vācu izcelsmes garīdznieks Kārlis Frīdrihs Vatsons (1777-1826). Lāsma Ģibiete – filoloģijas zinātņu maģistre- arī izpētījusi, ka K.F.Vatsons 1816.gadā sagatavojis latviešu bērnu vajadzībām lasāmo grāmatu, kurai tematus izvēlējās no mūsu latviešu tautas dzīves, savukārt gadu vēlāk iztulkoja kurzemes zemnieku likumus.
1840. gadā uzņemta pirmā fotogrāfija dagerotipa tehnoloģijā.
‘’Jelgavas Vēstnesis’’29.11.2015 – ‘’1860.gadā Kurzemes Ekonomiskā biedrība  (vācu) sarīkoja pirmo brīvdabas lauksaimniecības izstādi Latvijā.’’
Lūkojoties uz 1868.gadā nodibināto Rīgas Latviešu biedrību, sarosījās nemierīgākie jelgavnieki un laucinieki no jelgavas apkārtnes. P.Alunāna aicināti, 1872.gada 24.martā Širkenhefera zālē pulcējās gan dedzīgie laucinieki, gan vienkārši ziņkārīgie pilsētnieki un par Latviešu biedrības dibinātājiem ierakstījās 103 cilvēki, iemaksājot 3 rubļus. Ievēlētā komiteja izstrādāja statūtus, bet valdība tos neapstiprināja. Komiteja nepadevās un turpināja rosīties. Asprātīgie darboņi par biedrības dibināšanas iemeslu izvēlējās 50 gadu atceri, kopš zemnieku brīvlaišanas Kurzemē. 1868.gada 30.augusts ( tā bija ķeizara Aleksandra vārda diena) tika izvēlēts par svētku dienu. Plaši svētki priecināja Jelgavu: dievkalpojums Annas baznīcā, latviešu teātra izrāde, ko rīkoja Ādolfs Alunāns ar savu Rīgas trupu, latviešu koru dziedāšana. Šie 30.augusta svētki kļuva par latviešu vienotāju un nacionālās pašapziņas cēlāju, kā arī Jelgavas Latviešu biedrības dibināšanas rosinātāju, raksta ‘’Jelgavas Latviešu biedrība 125’’. 30.augusta svētkus (Kurzemes zemnieku brīvlaišanu) aizliegt neuzdrošinājās neviens Krievijas ierēdnis, kaut svinētāji bija ļaudis, kuru prātos sen bija nobriedusi doma par Latviešu biedrību. Vēl viena no biedrībām, kurā dīga Latviešu biedrības asniņi, bija Kurzemes biškopības biedrība (dibināta 1856.g.), kas no gluži vāciskas organizācijas Māteru Jura darbības rezultātā kļuva par Zemgales latviešu izglītojošu un organizējošu biedrību.
1880. gada 10.jūnijā radās Jelgavas Latviešu biedrība. Tās darbība laika gaitā bijusi daudzpusīga un aktīva. Sākās ar īrēto un vēlāk īpašumā iegūto vasarnīcu un dārzu Villa Medem. Tur notika svētki, nodibinājās rakstniecības nodaļa, bija pat savs teātris ar Ādolfa Alunāna labākajām lugām un kuplejām, notika koncerti un muzikālie vakari. Kur nu bez referātiem un jautājumu vakariem ar tik dižu cilvēku līdzdalību, kā Stērstu Andrejs, K.Mīlenbahs, A.Zvaigznīte u.c. Kopā ar Rīgas Latviešu biedrības Rakstniecības nodaļu tika izdotas latvju dainas nelielās burtnīcās. Darbojās zemkopības nodaļa, ar Jāņa Čakstes rosīgu darbību, izdeva Lauksaimniecības kalendāru. Rūpniecības un amatniecības nodaļu vadīja Jānis Bisenieks, viņš vadīja arī riteņbraucēju nodaļu un rīkoja sacīkstes.
‘’JLB -125’’ vēsta, ka zvaigžņu stunda nenoliedzami bija ceturtie vispārējie latviešu dziesmu un mūzikas svētki Jelgavā 1895.g.15.-18.jūnijs.Svētkos piedalās 203 kori ar 5208 dziedātājiem, 23 orķestri ar 300 dalībniekiem. Kopkoris pirmo reizi dzied Baumaņu Kārļa lūgšanu ‘’Dievs, svētī Latviju’’.
‘’Jelgavas Vēstnesis’’29.11.2015 – ‘’1891.gadā izdoti Konversācijas vārdnīcas pirmie sējumi.
1894.gadā iznāca K.Barona ‘’Latvju dainu’’ pirmizdevums.
1895.gadā notika vienīgie Vispārējie latviešu dziesmu un mūzikas svētki ārpus Rīgas. Te pirmo reizi kopkora izpildījumā  skanēja Latvijas himna ‘’Dievs, svētī Baltiju (Latviju)’’.’’
1895.gadā Jelgavas Lauksaimniecības biedrība sarīko pirmo latviešu lauksaimniecības, amatniecības un rūpniecības izstādi Jelgavā.
‘’Jelgavas Vēstnesis’’29.11.2015 – ‘’1898.gadā Kurzemes Provinces muzeja izveidošanai uzcēla pirmo speciāli muzejam domāto ēku Latvijā (arhitekts V.Neimanis).
20.gadsimta sākumā Jelgavas drukātavas bija pirmās, kuras pārgāja  uz tā saukto  latīņu garnitūru (jauno druku).’’
‘’Jelgavas Vēstnesis’’27.02.2014  Ilze Knusle-Jankevica – ‘’Jelgava bija progresīva pilsēta, un jau 19.gadsimta sākumā tika apspriesta ūdensvada izbūve un gāzes ielu apgaismojuma ierīkošana. Mūsu pilsētā bija attīstīta ražošana – vēstures liecībās minēts, ka Jelgavā tika ražotas arī tādas lietas kā , piemēram, vaskadrāna, atslēgas, minerālūdens, cukurs, cepures, lina izstrādājumi.”
1918.gadā, kad nodibināja Latvijas valsti, viens no pirmajiem jaunās valsts uzdevumiem bija latviešu valodas ieviešana vietējā un starptautiskā apritē, raksta”Zemgales Ziņas”17.03.2015 S.Logina. Šajā situācijā likās pilnīgi loģiski, ka ”Mitau” jānomaina uz” Jelgava”. Sarunvalodā tiek lietoti abi vārdi.
‘’Jelgavas Vēstnesis’’16.04.2015 – ‘’…Kad 1918.gadāpasludināja Latvijas neatkarību, Jelgavā atradās vācu okupācijas karaspēks. Latvijas vara te varēja nostiprināties tikai pēc Bermonta padzīšanas 1919.gada nogalē. Tas ir laiks, kad konsekventi atteicās no Mītavas un pilsētu oficiāli pārdēvēja par Jelgavu. Pilsēta joprojām bija Kurzemes bruņniecības, dižciltīgo muižnieku bāzes vieta, un pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas viņu īpašumus pārņēma pilsēta. Slavenākais to vidū bija Kurzemes Bruņniecības nams Upes ielā (tagad J.Čakstes bulvāris –red.), kur vēlāk darbojās vidusskola. ‘’ Gita Grase Jānim Kovaļevskim.
‘’Jelgavas Vēstnesis’’12.03.2015 – Ilze Knusle-Jankevica ‘’Jelgavā no 1919.gada 2. līdz 6.janvārim uzturējās Latvijas Pagaidu  valdība, aizvadīja mūsu pilsētā dažas sēdes un pieņēma vairākus lēmumus.
Kā Pagaidu valdība nonāca Jelgavā? Latvijā no Vidzemes puses ienākot padomju spēkiem, valdība sāka apsvērt jautājumu par evakuāciju, jo savas armijas, lai aizstāvētos tai nebija. Pagaidu valdības 1918.gada 27.decembra sēdē toreizējais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis izteica priekšlikumu doties uz Jelgavu. ‘’Ministru prezidents aizrāda uz Jelgavu kā vienu no izdevīgākajām vietām, kur pagaidām varētu Pagaidu valdība novietoties. Jautājumu par evakuēšanās vietu atstāj neizšķirtu,’’ rakstīts sēdes protokolā. Kā zināms, K.Ulmanis nāk no Jelgavas puses, iespējams, tieši tāpēc viņš izteica šo priekšlikumu. Galīgais lēmums tika pieņemts 1919.1.janvārī. ‘’Pēc garām pārrunām nolemj rīt sākt valdības evakuēšanu uz Jelgavu. Ierēdņu ģimenes izvest uz Liepāju. Latvijas karaspēka nodaļām jāatkāpjas uz Jelgavu. Tāpat uz Jelgavu izvedama kase, ja iespējams, pa dzelzceļu,’’ rakstīts tās dienas valdības sēdes protokolā.
Kā stāsta vēsturnieks A.Tomašūns, Kalpaka rota Jelgavā apmetās  bijušajā biedrības ‘’Kružok’’namā Pasta ielā, apmēram tur, kur tagad atrodas bērnu un jauniešu centrs ‘’Junda’’ Raiņa parkā. Tieši šajā ēkā 1919.gada 5.janvārī pulkvedis parakstīja pavēli nr.1 par pirmā atsevišķā bataljona nodibināšanos divu rotu sastāvā – tā uzskatāma par Zemessardzes rašanos, kas vēlāk reformējās par Latvijas armiju.’’
‘’Jelgavas Vēstnesis’’29.11.2015 – ‘’1922.gada 15.oktobrī atklātais piemiņas akmens Jelgavas Meža kapos bija pirmais Latvijas Neatkarības karam veltītais piemineklis Latvijā.
1926.gadā atklāta pirmā cukurfabrika Latvijā.
1929.gadā uzbūvēta pirmā grozāmā teātra skatuve Latvijā.’’
‘’Jelgavas Vēstnesis’’27.08.2015 – ‘’1930. gada 31.augustā pie Jelgavas klasiskās ģimnāzijas (Academia Petrina’’) ēkas, kurā J.Čakste bija mācījies, tika atklāts Kārļa Jansona veidots piemineklis. Lielāko daļu līdzekļu, apmēram 12000 latu, savāca no dažādām organizācijām un privātpersonām. Latvijas valdība piešķīra 3000 latu, Jelgavas pilsētas valde – 2000 latu, klasiskā ģimnāzija 1000 latu. Pieminekli atklāja Latvijas Valsts prezidents Alberts Kviesis. 1944.gada jūlija un augusta dienās cieta gan Hercoga Pētera ģimnāzijas ēka,, gan arī J.Čakstes piemineklis. Padomju okupācijas varai neērtais Latvijas valsti simbolizējošais piemineklis tika demontēts 1949.gadā.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga 2003.gada 14.novembrī skvērā pie Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas zvanu torņa atklāja nu jau otru pieminekli J.Čakstem. Tā autore ir Arta Dumpe.’’
‘’Jelgavas Vēstnesis’’29.11.2015 – ‘’1939.gadā Jelgavā darbu uzsāka Latvijas Lauksaimniecības akadēmija (tagad LLU) – vienīgā augstskola Latvijā, kurā var iegūt augstāko izglītību lauksaimniecības zinātnēs.’’
1940.gada 17.jūnija rītā Jelgavā, Hercoga Jēkaba laukumā, atklāja gadskārtējo Jāņu tirgu, bet pēc dažām stundām, pulksten 10, izplatījās ziņa, ka pilsētai tuvojas Sarkanās armijas tanku kolonnas. Viss ir beidzies. Biedrība likvidēta ar 1940.gada 25.jūlija lēmumu.
Zemgalē populāra un ar savām jaunības dēkām plaši pazīstama Džūkstes barona Pētera Drachenfelsa atmiņu stāsts par Jelgavu, kurš 1839.gadā apmeklējis skolu Jelgavā. –‘’Ielas toreiz tik pa daļai bija izbruģētas ar lieliem akmeņiem, un braukšana bija tīrās mokas. Nami gandrīz visi bija koka. Visur ieejas durvju priekšā  ielas pusē auga koki. Uz trepēm atradās soli, uz kuriem savas atpūtas un vakara stundas pavadīja nama iedzīvotāji. Tur arī ieradās mīļie kaimiņi uz tējas vai kafijas glāzi, vai vienkārši pārrunāt jaunākos notikumus.  Trepes aizņēma daudz vietas , bet tas netraucēja ne braucējus, ne gājējus.
Ielas vidū robeža starp diviem saimniekiem bija  atzīmēta ar sevišķi lieliem akmeņiem, no kuriem braucēji vairījās, bet kurus bija iemīlējuši gājēji. Iet gar ielas malu un gar logiem bija pat nepieklājīgi. Un tas arī nebija iespējams. Ietņu toreiz nebija, un lietus laikā noteku caurules , kas izbeidzās prāvā augstumā, apslacija visu mājas apkārtni. Notekas parasti beidzās ar raibu pūķa galvu, kas no savas rīkles laida ūdeni uz galvas tiem gājējiem, kas mēģināja iet gar ielas malu. Nebija arī ūdensvada. Katrā namā zem notekas novietoja toveri, lai būtu krājumā ūdens ugunsgrēka gadījumā.
Virs nama durvīm atradās logs ar tajā novietotu lukturi, kas bija domāti ielas apgaismošanai. Mājas saimniekam bija šis lukturis jāaizdedzina. Parasti tur dedzināja tā sauktās ūdenssveces, kas jau pašas par sevi bija ļoti tumšas. Caur nokvēpušām un ar taukiem pārklātām luktura rūtīm šī gaisma kļuva vēl tumšāka. Pulksten desmitos vakarā arī šī apgaismošana beidzās, un Jelgava iegrima pilnīgā tumsā.
Rudenī ielas kļuva pilnīgi dubļainas un gandrīz neizbrienamas. Dubļeņu toreiz nebija, un visā Jelgavā bija tikai divi vai trīs ormaņi,  un tie paši ar tik ‘’šaubīgiem’’ pajūgiem, ka godīgs cilvēks tajos iekšā nesēdās. Tam visam vēl pievienojās tumsa, sagādājot lielas neērtības Jelgavas iedzīvotājiem, kas toreiz rudeņos ļoti bieži mēdza apmeklēt dažādus sarīkojumus un balles. Tais laikos dejoja ļoti labprāt un daudz.
Lai gan caur Jelgavu gāja lielais ceļš no Ļeņingradas uz Vakareiropu, tomēr rudeņos un pavasaros pilsēta bija kā sala bez satiksmes, jo Kurzemes ceļi, sevišķi Jelgavas tuvumā, bija ārkārtīgi slikti. Pavasarī applūda viss apgabals pie Tukuma ceļa starp Jelgavu un zemnieku mājām. Ja ūdens bija dziļš, braucējiem bieži vien tikai ar grūtībām izdevās atrast ceļu uz Dobeles ielu. Visgrūtāk gāja pie Grīvu kroga. Rudeņos un pavasaros no turienes uz Grīvu tiltu varēja tikt tikai ar plostu, kas bija mazs un galīgi nolaists. Arvien pie plosta vajadzēja stāvēt garā rindā un gaidīt savu kārtu. Plostu stūma ar garām kārtīm, un braukšana ar to bija visai bailīga. Bieži vien atgadījās, ka stiprs vējš un straume plostu nodzina  garām tiltam  tālāk pa upi uz leju. Tilta vidū, kas daudzreiz tikko pacēlās virs ūdens, ceļiniekus no plosta nosēdināja , un tiem bija jāgaida, kamēr no otras puses ieradās cits plosts, kas tos aizveda tālāk līdz Rāts krogam. No šejienes nu pa daudziem maziem celiņiem vajadzēja aizkļūt līdz  Teča un Švandera pieminekļiem. Tālākais ceļš līdz pilsētai bija apmēram sešas pēdas zemāks par apkārtējām pļavām un mūžīgi slīka dubļos. Rati tur iegrima līdz asīm, un krievu važoņi arvien trīs reizes pārkrustījās, pirms devās šajā putrā iekšā. Ceļš no Jelgavas uz Rīgu bija gandrīz tāds pats: vasarās dziļas smiltis, pavasaros un rudeņos ārkārtīgi dubļi. Nekad nevarēja tikt līdz Rīgai bez zirgu barošanas. Bieži vien arī nakts vēl bija jāpārguļ krogā.
Jelgavā tajā laikā bija apgrozībā dažādas naudas: dubloni, luidori, fridrichsdori, Holandes, Kremnicas un italiešu dukāti. Saimniecībā ienāca visādas naudas, bet nodevas bija maksājamas tikai noteiktās vērtībās. Tāpēc Jelgavā pastāvēja daudzas žīdu maiņas kases, kurās tie labi nopelnīja, sevišķi Jāņos, kad visi kungi ieradās Jelgavā kārtot savus maksājumus.
Tas pats par sevi bija izcils notikums. Kungu ekipažām sekoja rati, uz kuriem atradās naudas lādes. Ratus apsargāja divi vai četri jātnieki, apbruņojušies ar bisēm un dūčiem.Tad nāca pāris vezumu siena un auzu, rati ar visādām pārtikas lietām, jo ēdienu visur gatavoja paši. Kam nebija pašam sava nama vai ziemas dzīvokļa Jelgavā, tas veda līdz arī visus ķēķa piederumus, gultas, pēļus un veļu. Jāņus parasti svinēja trīs dienas. Trešajos Jāņos priekš saules norietēšanas visiem maksājumiem vajadzēja būt nokārtotiem. Nokavējies maksātājs tika tūliņ izsludināts un viņa īpašumi nonāca konkursā.’’ – Vēsturiskais stāsts bijis lasāms 1939.g.28.oktobra ‘’Zemgales Balss’’ Nr.246.
Ilgajā pilsētas attīstības gaitā daudz kas ir neglābjami zudis, it sevišķi Lielā Tēvijas kara laikā, kad neskartas Jelgavā palika tikai ap 10% ēku. Gāja bojā viss Jelgavas vēsturiskais centrs. Ar lielām pūlēm, kā stāsta Eriks Leitis, tika restaurēti tagad vērtīgie arhitektūras pieminekļi – Jelgavas pils, agrākā mācību iestāde Academia Petrina un savrupmāja Villa Medem, kas veidota klasicisma stilā ar jonisko orderi, kuru 19.gs. sākumā projektējis J.G.Berlics. Trīsvienības baznīcas tornis bijis viens no augstākajiem Jelgavā.Mākslas vēsturnieks B.Vipers ir aprakstījis šīs baznīcas interjeru, norādīdams uz manierismu koka detaļās. Ēka ar visu iekārtu un torņa laternu kara laikā gājusi bojā. Vēlīnās ziemeļnieciskās gotikas iezīmes saglabājis Annas baznīcas tornis, kura celtniecības darbi uzsākti ap 1619.gadu. Jelgavas torņu ansambli papildina 19.gs.beigās celtais pilsētas ūdenstornis. Valdekas pils pseidogotikas stilā. Pilsētas ēku apkures krāsnis rotā gan rokoko līnijas, gan jūgendstila elementi. Agrākajā Jelgavas saimnieciskajā dzīvē iekļāvušies tuvumā esošie rūpniecības objekti – ūdens un vēja dzirnavas, stikla ceplis, stāsta Eriks Leitis. 18.gs.arhitektūras pieminekļi izvietoti ap Jelgavu 15-40 kmattālumā un funkcionāli bijuši saistīti ar hercoga rezidenci – Jelgavas pili. Tādēļ arī tik daudz līdzīga ir Kroņvircavas, Svētes, Lustes un Zaļenieku pils ēku arhitektūras stilā, pētījumā atklāj Eriks Leitis.
Jau kopš Academia Petrina nodibināšanas 18.gs. Jelgava bijusi ievērojams izglītības centrs ar lielu jaunatnes īpatsvaru vietējā sabiedrībā.
Jānis Stradiņš 12.06.2010:’’Manuprāt, tieši Jelgava varētu tomēr pretendēt uz centra vietu hercoga Jēkaba piemiņas saglabāšanā, un arī idejiskā mantojuma, jo Jelgavā tika izstrādātas galvenās Jēkaba valstiskās un saimnieciskās stratēģijas, ar šo pilsētu un pili saistītas Jēkaba mūža dramatiskās lappuses – viņa vaņģniecība un nāve, te pils kapenēs ir arī viņa un piederīgo mirstīgās atliekas. Tieši Jelgavā, pirmoreiz Latvijā tika ievesti kartupeļi, veikti ūdens apgādes – Jēkaba kanāla ierīkošanas darbi. Man šķiet, Jēkabam būtu jāieiet pilsētnieku apziņā, kādam jābūt izglītotam, ekonomiski domājošam valsts saimniekam, un tas labi atbilstu Jelgavas pilsētas saimnieciskajai ievirzei. Un jāievēro arī, ka tieši Jēkaba laikā te darbojās pirmie latviešu rakstītās valodas, ortogrāfijas, rakstītās leksikas celmlauži Mancelis un latviešu mentalitātes un pagānisko ierašu izvērtētājs Einhorns, ka hercogam Jēkabam bija laba bibliotēka, kas liecina arī par ievirzi uz izglītības centieniem.’’
Kārļa Ulmaņa vārdi, ko tas veltījis Jelgavai 1935.gadā: ’’Gadu simtiem cauri Jelgava bijusi lieciniece un daudzos gadījumos arī centra vietā, kur krājās latviešu spēki un kur šie spēki vairojās, kaut arī svešā vadībā. Jelgava jau gadu simteņiem ir katra laikmeta dzīves vidus punkts. No Jelgavas allaž ir izgājusi ierosme kā mūsu pašu zemē, tā arī pār jūrām un okeāniem. Jelgava, dažkārt mazā aizmirstā Jelgava, ir dzīvs sabiedrisks centrs. Es to saku tādēļ, lai jūs uz Jelgavu sāktu skatīties ar lielāku respektu kā līdz šim.’’

Leave a Reply

Your email address will not be published.


4 + = 13

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>