Uzsāk darbu 3.pamatskola.

Skolas jubilejas gads – buklets trīs valodās –‘’Jelgavas 1.ģimnāzija (Hercoga Pētera ģimnāzija)’’ – ‘’Esot Jelgavā, un ejot vai braucot no dzelzceļa stacijas virzienā uz centru, ir redzama izcili skaista arhitekta S.Jensena būvētā celtne Academia Petrina – pirmā Baltijas ģimnāzija ar augstskolas tiesībām.

Uz šejieni takas vedušas daudzus Zemgales līdzenumā augušos zēnus un meitenes. Un viņi, smēlušies gara gaismu , kļuva par Latvijas kultūras un saimniecībaspirmajiem veidotājiem. No bijušo absolventu vidusizauguši prezidenti, mākslinieki, slaveni ķīmiķi, ārsti un juristi.

Daudzus gadus Academija Petrina ēkā darbojās klasiskā ģimnāzija, bet1919.gadā dzima vēl viena skola. Un tai bija lemts saglabāt iepriekšējās tradīcijas un Latvijas gara milžu  darba pūrā dot arī savu ieguldījumu. Tā bija Hercoga Pētera, šodien – Jelgavas 1.ģimnāzija.

Apbrīnojami ir tas, cik vienas skolas liktenis var cieši saaugt ar savas tautas baltajām un nebaltajām dienām. Kara ugunsgrēki, okupācijas un vandālisms nav saudzējis ne skaisto celtni, ne cienījamos skolotājusun viņu audzēkņus. Ļoti daudziem no viņiem, kā viņi paši saka, bērnības rudens un jaunības sapņi nav piepildījušies.

Lielam skaitam jaunās Latvijas inteliģences zaļajiem asniem vajadzēja kļūt par Sibīrijas zemi. Viņu mirstīgās atliekas sagūla  brāļu un terora kapos. Bet no zvejnieku laivām un kuģiem izkāpušie Rietumos , bēgļu nometnēs rūdīti, šodien Austrālijā un Amerikā, Zviedrijā un Vācijā kā kupli ozoli rāda, ka sēkla kritusi brīvā zemē, dzen zaļus un spēcīgus asnus.

Bet mājās palikušie, savā zemē augušie?

Tie mostas no gara miega. Ilga, grūta, dziļa. Mostas arī skola. Nu jau citā vietā, citā ēkā, ar šodienas laikmeta vaibstiem sejā. Tās aicinājums ir ierakstīts skolas pirmajā karogā:’’Mūža darbu Latvijai’’.’’

1.10.1994 ‘’Zemgales Avīze’’ –‘’Skolotāju dienas priekšvakarā. Skolas zālē bija sapulcējušies ģimnāzijas pedagogi, skolu valdes pārstāvji, pilsētas domes locekļi, arī daži īpaši aicināti viesi, piemēram, Rīgas Ekonomiskās augstskolas mācību prorektors Māris Slokenbergs. Skolas direktors vispirms skaitļos un faktos iepazīstināja ar stāvokli, kādā 1.ģimnāzija sāk mācību gadu. Pēc tam visi izstaigāja skolas telpas – mācību kabinetus, jaunatvērto skolas kafejnīcu, bibliotēku, skolēnu pašu iekārtotu mācībtelpu, kur pavadīt laiku, ja starp stundām iekrīt ‘’logi’’. Praktiski  notika skolas pieņemšana jaunajam mācību gadam. Un mazliet aizkavējusies tā bija tikai viena pēc – vēl nebija gatavs skolas lepnums: jaunais datormācības  kabinets. Bet nu varēja notikt arī tā atklāšana.

Skolas direktors pastāstīja īsu tapšanas vēsturi: vispirms – līdzīgu mācībkabinetu  vērojumi sadraudzības skolās Zviedrijā un Dānijā, tad – projekta izstrādāšana Sorosa fondam, kur lielu darbu ieguldīja Ceronis Freimanis, Gaida Iļjučonoka un Iveta Gultniece, vienlaikus sponsorfirmu, meklējumi un visbeidzot – Sorosa fonda atbilde, ka projekts tiek atzīts par finansēšanas vērtu. ‘’Datoru mācību un metodiskā centrai zveidošanas projekts’’ – tā tas saucas, un mērķis ir ne tikai skolēnu mācības informātikā, bet arī eksperimentālais darbs, skolotāju kvalifikācijas celšana, tālejošākos plānos – pat kompjūtersakari ar ziemeļvalstīm.

Vispārējā skolas apskate beidzās skolotāju istabā, kas arī ir viens no jaunieguvumiem, jo līdz ar jaunāko klašu aiziešanu uz 3.sākumskolu beidzot tai atbrīvojusies telpa. Noslēgumā – visa redzētā pozitīvs vērtējums un šampanieša glāze gaidāmo svētku noskaņā.’’

2.12.1994 ‘’Neatkarīgā Avīze’’ Vilis Seleckis –‘’Pašlaik sabiedrībā atkal izraisās pastiprināta interese par skolu, jo skolotāji gatavojas streikot. Vieni šo nodomu atbalsta, citi vērtē kritiski. Rodas jautājums: cik pamatota ir skolotāju neapmierinātība? Kā to vērtēt – kā egoistisku rūpi par savām interesēm vai kā gādību par sabiedrības kopīgo lietu? Lai tiktu skaidrībā par šiem jautājumiem, devos uz Jelgavu aprunāties ar 1.ģimnāzijas direktoru Elmāru Sakni, pieredzējušu un gudru cilvēku. 1.ģimnāzija ir skola ar interesantu, bagātu vēsturi, kuras sākums meklējams 1919.gadā. Šī vēsture ir apkopota, uzrakstīta un izdota Zviedrijā atsevišķā grāmatā. Pašlaik 1.ģimnāzija darbojas jaunās telpās, kas ir labi iekārtotas, mājīgas, lieliski aprūpētas. Šķiet, bērniem te ir visas iespējas labi mācīties. Bet, izrādās, tā gluži nav. Ieklausīsimies, ko saka Elmārs Sakne: – Diemžēl iedzīvotāji pašlaik nesaprot, kas notiek skolās. Vieglprātīgi izturas pret to, samierinās un neprotestē. Jo skola vēl kaut kā elpo, bērni ir pie vietas un liekas – viss kārtībā. Bet patiesībā stāvoklis ir katastrofāls. Ir sācies skolas sagrūšanas process. Turklāt tas ir aizgājis ļoti tālu. Vienīgi es nevaru pateikt, vai tā ir pašreizējās valdības apzināta politika vai arī kontroles zaudēšana, situācijas neizpratne vai arī vēl kaut kas cits.

Kāpēc es apgalvoju, ka stāvoklis ir ļoti nopietns? Mēs esam valsts skola. Bet valdība mani – savas iestādes vadītāju – ir padarījusi konkurēt nespējīgu darba tirgū. Pēdējos trijos gados no skolas ir aizgājuši 14 skolotāji. To vidū ir ļoti spējīgi pedagogi, arī jauni, labi sagatavoti speciālisti, par kuriem bija redzams – tas būs meistars. Un tagad atkal aiziet angļu valodas skolotāja. Tā ir jauna meitene, kurai pat izglītības nav, mūsu pašu skolniece, kas sāka mācīt valodu, jo nav, kas to dara. Un, lūk, arī viņai, cilvēkam bez izglītības, kāda firma piedāvā algu, ar kuru varēs samaksāt gan par mācībām Universitātē, gan arī par kvalifikācijas celšanas kursiem… Bet es palieku bez angļu valodas skolotājas.

Saņēmām palīdzību no Sorosa fonda un izveidojām lielisku datortehnikas kabinetu. Kad to izdarījām, no skolas izlēma aiziet informātikas skolotāja, kas daudzus gadus bija sekmīgi strādājusi, gūstot panākumus olimpiādēs, arī skolēni viņu mīlēja. Kurp aizgāja šī skolotāja? Uz banku, kur viņai piedāvāja vairākkārt, uzsveru vairākkārt lielāku algu. Un veidojas muļķīga situācija – ir kabinets, ir tehniskie līdzekļi, lai mācītu bērnus, bet… Ko tas līdz, ja nav skolotāja? Laimīgs gadījums palīdzēja izgrozīties. Vai tas ir normāli, ja nepārtraukti jālāpa caurumi?

Ik uz soļa skolotājs sastopas ar neadekvātu darba samaksa sistēmu. Frizētavā vai servisā par desmit minūšu darbu jāmaksā divi lati. Bet skolotājs to var nopelnīt ar visas dienas darbu.

Ar cik lielu stundu slodzi strādā tie, kuri vēl nav aizgājuši no skolas? Jautā avīzes darbinieks. Tā ir vēl viena problēma, par ko pēdējā laikā maz runā. Saka – lai skolotājs varētu izdzīvot, samaksāt par dzīvokli, viņam vajadzīgas pusotras vai divas slodzes. Jā, tā varētu būt. Bet ir otra lieta – kā kvalitatīvi padarīt divu cilvēku darbu? Atcerēsimies: viena slodze nozīmē divdesmit vienu mācību stundu nedēlā, pusotras slodzes sastāda pāri par 30,bet divas – tad iznāk pāri par četrdesmit stundām nedēlā. Ar tik lielu slodzi jau praktiski gandrīz nav iespējams strādāt. Lielākajai daļai pedagogu pašlaik ir ap trīsdesmit stundām nedēlā. Ja viņi nestrādātu ar šādu slodzi, tad nebūtu, kas māca bērnus.

Pēc klašu un mācību stundu kopīgā skaita mūsu skolā būtu jāstrādā aptuveni 80 cilvēkiem, bet reāli ir tikai sešdesmit. Tātad divdesmit cilvēku katru dienu nav darbā. Man nākas mācību procesu organizēt, trūkstot ceturtajai daļai vajadzīgo cilvēku! Vai šādos apstākļos var runāt par izglītības kvalitāti? Ar šādu slodzi strādājot skolotājs nopelna piecdesmit, sešdesmit latu. Un viss. Turklāt skolotāju pārslodzei ir vēl viens aspekts. Es, direktors, lūdzos pedagogus ņemt vairāk stundu, veikt papildus dažādus pienākumus. Tā es kļūstu par lūdzēju. Es vairs nevaru nodrošināt vajadzīgo disciplīnu. Sāk izjukt normālās vadītāja-darbinieka attiecības. Arī tas ir viens no skolas sagrūšanas faktoriem.

Vēl gribu uzsvērt, ka skolā palikuši tikai četri vīrieši –direktors, viens fizkultūras un divi darbmācības skolotāji. Uz visu skolas kolektīvu. Lielākā daļa, gandrīz vai puse, ir pensionāri.

Bez skolotāju algošanas vēl ir izdevumi saimnieciskām vajadzībām. Pilsētas pašvaldība dara, ko var. Bet naudas pietiek tikai tam, lai būtu siltums, gaisma, ūdens. Remontam? Mūsu skolai tagad palaimējās – salabojām jumtu, grīdu. Bet tikai tāpēc, ka citas skolas palika bešā. Tas nozīmē, ka turpmāk mēs neko nedabūsim. Kā dzīvosim? Nezinu.

Par inventāru un mācību līdzekļiem pat negribas runāt. Protams, bēdīgi. Jau sesto gadu ne lapu papīra neesam dabūjuši. Iztiekam ar to, ko saņemam no kādas zviedru skolas, ar ko draudzējamies. No Zviedrijas esam dabūjuši arī kodoskopus, iekārtas un uzskates līdzekļus bioloģijas, arī fizikas kabinetam. Kauns, ka pat zīmuļi un pildspalvas jāved no Zviedrijas. Tā ilgi nevar iet. Tā nav kārtība, kas var pastāvēt.

Kā pārvarēt nabadzību? Varbūt jāsekmē privāto skolu attīstība, jautā žurnālists. Nevienā no attīstītajām valstīm neesmu redzējis privātskolu kā dominējošo, kā galveno mācību iestādi, kas risina sabiedrības izglītības pamatproblēmas. Ja mēs to neņemsim vērā, tad varam nonākt dziļā krīzē. Mani uztrauc tas, ka valdība forsēti veido sistēmu, kurā dominē privileģētas skolas, ko atbalsta gan valsts budžets, gan privātās personas, bet masu skolai ļauj grimt nabadzībā. Tā ir tuvredzīga politika. Ja iesim šo ceļu, tad nabadzība, nihilisms attieksmē pret skolotāju pieaugs un novedīs mūs vēl dziļākā postā.

Viena daļa privātskolu, manuprāt, ir derīgas, varētu strādāt, bet ar noteikumu, ka masu skolai netiek nodarīts ļaunums, ka tai pietiek līdzekļu, lai nabadzība neliktu atgriezties trīsdesmitajos gados, kad bija sešgadīgā izglītība. Šis līmenis sen palicis aizmugurē, pasaule aizgājusi tālu uz priekšu. Ja kāds mēģinās Latvijas skolu atgrūst atpakaļ trīsdesmitajos gados, tad tā būs katastrofāla kļūda.

Ir arī tādas privātskolas, kuru darbība apšaubāma. Vecāki to vēl nespēj apzināties. Kad aptvers, tad piedzīvos šoku. Bet atbildīgā vairs nebūs. Nedomāju, ka atbildēs kāds no tiem, kuri šīs skolas dibina un tā piepelnās.

Kādreiz skolās valdīja viena noteikta ideoloģija. Tagad tā sabrukusi… bet morālā gaisotne skolā nav kļuvusi tīrāka, skaidrāka. Garīgo klimatu sabiedrībā, arī skolā ļoti negatīvi ietekmē neskaidrības vispār dzīvē. Valda liberalizācija bez robežām, arī morālē – nekādu aizspriedumu. Tas viss smagi ietekmē skolas tikumisko gaisotni. Skola nav sala. Kas nošķirta no pārējās pasaules, kas var mācīt kaut ko citu, pretēju tam, kas redzams dzīvē.

Kādas izmaiņas notikušas mācību satura metodikā? Mani uztrauc tas, stāsta Elmārs Sakne, ka ir mēģinājumi mehāniski no rietumiem pārņemt metodiku, kas tur tiešām labi darbojas. Nesagatavoti ieviešot to pilnīgi citā vidē, var tikai diskreditēt visu labo. Mums vajadzīgas savas psiholoģiskās un pedagoģiskās izstrādes, kas derētu mūsu īpašajiem apstākļiem. Skola jāpārveido, par pamatu ņemot šo principu.

Tagad saka – jūs varat veidot mācību saturu, kādu gribat, jo ir izvēles priekšmeti, kas ļauj katrai skolai meklēt savu modeli. Tā nav taisnība. Mācību saturs vēl aizvien pārslogots ar informāciju un nesekmē skolēnu attīstību. Tāpēc nevar iedomāties, ka ar izvēles priekšmetu principa ieviešanu ir atrisināts mācību satura jautājums. Nekādā ziņā! Sevišķi – pamatskolas klasēs. Ar šo jautājumu mūsu zinātniekiem vajadzētu ļoti nopietni nodarboties.

Tā ir problēma ar agru bārdu, raksta žurnālists. Vai tiešām līdz pat šim laikam nav notikušas pārmaiņas? Nē, atbild Elmārs Sakne, šis jautājums nav atrisināts. Lai par to pārliecinātos, es jau vairākus gadus veicu pētījumus. Galvenais secinājums ir tāds – mēs skolā muļļājamies. Skolēnu elementāro iemaņu līmenis, pārejot no klases uz klasi, nepadziļinās. Skolotājs katru stundu kaujas, cīkstas, prasa, dod arvien jaunu, sarežģītāku informāciju. Cer, ka skolēns taps gudrāks. Bet nekā! Jo nav apgūti pamati, pats elementārākais. Bet, ja nav pamatu, tad visu zināšanu ēka ir kā nams uz smiltīm.

Aizbraucu pie zviedriem, redzēju – treniņi, treniņi, patstāvīgais darbs. Lai iemācītu elementāro un vienkāršo, kas jāzina bez minstināšanās. Tikai tad apgūst sarežģītākus uzdevumus.

Bija UNESCO pārbaude Latvijas skolās. Tā konstatēja, ka aptuveni trīsdesmit procenti skolēnu baidās no skolas. Kāpēc tā? Tāpēc, ka skolotājs, ko puika sauc par učuku, no viņa prasa kaut ko grūtu, nesaprotamu. Tas netīk. Nav gandarījuma, nav patīkama pārdzīvojuma par panākumiem. Ir tikai pārmetumi, un, protams, skola riebjas, bail no tās.

Kā redzams, izglītība arvien ir dziļā krīzē. Skolotāji gatavojas streikot. Ko jūs ieteiktu darīt valdībai? Man liekas, ka pie mums ir sajauktas pamatlietas. Domāju, valsts pirmā funkcija ir rūpe par sabiedrības labklājību. Brīvais tirgus – tikai mehānisms, kā to sasniegt. Bet mūsu valdībai, izskatās, brīvais tirgus ir visa mērķis, pārējais neinteresē. Labklājība esot katra personīga lieta. Tāpēc skrietin skrej uz šo tirgu, kaut pasaulē nekur nav absolūtas brīvības, valsts rūpējas par drošību, labklājību, izglītību, medicīnu. Rodas jautājums – kāpēc vajadzīga valdība?

Man liekas, ka arī izglītībā nekas nemainīsies, ja saglabāsies šāda domāšana. Tāpēc pats galvenais ir atgūt pareizu izpratni par mērķiem un līdzekļiem.’’

 

Panākumi:

• Agnese Amstere 9.kl. – 3.vieta bioloģijā pilsētā
• Raivis Sudārs 11.kl. – bioloģijā 3.vieta pilsētā, matemātika – atzinība pilsētā, ķīmija – 2.vieta pilsētā, ģeogrāfija – 2.vieta pilsētā
• Aija Pavlovska 11.kl. -  bioloģija 3.vieta pilsētā, vācu valoda – atzinība pilsētā
• Edmunds Šķerbaks 9.kl. – fizika – 2.vieta pilsētā, ķīmija – 1.vieta pilsētā
• Andrejs Zelmenis 9.kl. – matemātika – 3.vieta pilsētā
• Sanita Ulevica – vācu valoda – 4.vieta pilsētā
• Raivo Korvāns – vācu valoda – atzinība pilsētā
• Ineta Matīsa – vācu valoda- atzinība pilsētā
• Kristīne Krujele 9.kl. – ķīmija – 2.vieta pilsētā
• K.Cikmačs – informātika – 2.vieta pilsētā
• Zane Strautiņa 5.c – matemātika – atzinība pilsētā
• Vents Feldmanis 6.kl. – matemātika – 2.vieta pilsētā
• Aigars Timofejevs 6.kl. – matemātika – atzinība pilsētā
• Gatis Svoks 8.kl. – angļu valoda – 2.vieta pilsētā
• Sintija Studente 7.c klase – vēsture – 1.vieta pilsētā
• Evija Degus – vēsture – 1.vieta pilsētā
• Kristīne Veisa 8.kl. – latviešu valodā un literatūrā – 3.vieta pilsētā

1995.gada absolventi:

12.h	Uldis	Āriņš	12.m	Signija	Aizpuriete
12.h	Līga	Balode	12.m	Tomass	Bebrišs
12.h	Ilona	Bērziņa	12.m	Līga	Borģe
12.h	Iveta	Blaumanovska	12.m	Liene	Brička
12.h	Inga	Fedorova	12.m	Kaspars	Cikmačs
12.h	Inese	Gaile	12.m	Indra	Dārzniece
12.h	Kristīne	Gozena	12.m	Evika	Dūrēja
12.h	Daiga	Kalniņa	12.m	Jānis	Gailums
12.h	Ilze	Klapere	12.m	Andris	Holšteins
12.h	Ilvija	Koposova	12.m	Gunta	Iļjučonoka
12.h	Zane	Manteifele	12.m	Arnis	Kaminskis
12.h	Mārtiņš	Mašals	12.m	Ilze	Kļaviņa
12.h	Dace	Plauže	12.m	Daina	Krankale
12.h	Aija	Poikāne	12.m	Baiba	Kreišmane
12.h	Aija	Priede	12.m	Lāsma	Lauva
12.h	Ilva	Simanoviča	12.m	Ziedonis	Lazda
12.h	Juris	Staļģevics	12.m	Inese	Liepiņa
12.h	Agnese	Šuke	12.m	Gints	Mauševics
12.h	Pēteris	Valulis	12.m	Roberts	Ņestrojevs
12.h	Valdis	Zelmenis	12.m	Kristīne	Pudele
			12.m	Vita	Radziņa
			12.m	Māris	Sīlītis
			12.m	Agnese	Skudra
			12.m	Ilze	Skudra
			12.m	Baiba	Smilga
			12.m	Sanita	Ščeglova
			12.m	Anna	Tenisone
			12.m	Māris	Timma
			12.m	Kristīne	Vilciņa
			12.m	Māris	Zariņš
			12.m	Raimonds	Zukuls