18.02.2005 ‘’ZZ’’ Egita Veinberga ‘’Lai pie mums mācīties gribētu katrs pilsētas bērns’’ 

‘’ Pagājušas divas nedēļas, kopš Jelgavas 1.ģimnāzijas direktores amatā ir Valentīna Maido. Šis laiks ir īpašs. Kolektīvs ar zināmu satraukumu iepazīst jauno vadītāju, savukārt viņa jo rūpīgi ieklausās katrā stāstītājā un cenšas neatstāt bez uzmanības nevienu sīkumu, ja tas palīdz apjaust, kas padarīts un kas darāms nākotnē. Bet skolēni – katras pārmaiņassagaida ar īpašu rosību un kņadu.

Divas nedēļas ir ļoti īss laiks, lai par jauno kolektīvu, skolu un darbības plānu varētu runāt pamatīgi, tomēr lūdzām V.Maido dalīties pirmajos iespaidos un nākotnes redzējumos ģimnāzijas darbā.

Daudzus gadus bijāt 4.pamatskolas vadītāja. Kā raugāties uz jaunajiem pienākumiem? Lielāka atbildības nasta? Jauns izaicinājums?

Man nezināmu apstākļu dēļ dzīvē ieviesies cikliskums. Pēdējos četrpadsmit gadus biju 4.pamatskolas direktore. Pirms tam – tieši četrpadsmit nostrādāti 4.vidusskolā.

Jāatzīst, ka pēdējam izaicinājumam es īsti nebiju gatava. Viss notika tik pēkšņi! Protams, pirmāreakcija bija – vai es to spēšu. Paldies Izglītības pārvaldes atbalstam un iedrošinājumam. Ja cilvēks ilgāku laiku strādā vienā ritmā, kad šķietami viss ir tāds, kādu tu uzskati par labu esam, tad pārmaiņas droši vien nāk par labu.

No pamatskolas aizejot uz ģimnāziju, atzīstu, ka ir lietas, ko ne tik labi zinu. Taču es ļoti labi pārzinu pamatskolu darbu. Uzskatu, ka šāda pakāpenība jebkuram vadītājam nāk tikai par labu. Nākot pie lielajiem bērniem, protams, atbildības izjūta ir milzīga. Biju iegājusi rutīnā un zināju uz priekšu piecus soļus, bet tagad, lai spertu pirmo, ir rūpīgi jāpārdomā. Bet esmu to spērusi, jūtosļoti labi. Nezinu, kā katrs no lielā skolas kolektīva ir mani pieņēmis, bet domāju – ja visi esam šeit, lai strādātu no sirds un ar mīlestību, tad būs labi. Skolotājus iepazīstu pamazām, kolektīvs ir liels – 70 cilvēku.

Kādi darbi paredzēti pirmie?

Man ir laimējies. Ēkas ziņā nekādu pārmaiņu neizjūtu, jo abas skolas būvētas pēc viena projekta. Telpas tās pašas, gaiteņi un līkumi arī. Esmu uzņemta gaišā un sakārtotā vidē. Protams, nav tā, ka nebūtu ko šajā jomā darīt, taču nav jājauc sienas un viss jāsāk no sākuma. Manā darba pieredzē ir laiks, kad, skolā ienākdami, sākām to būvēt no jauna. Šeit nav jāatloka piedurknes un jādomā, kur sēdināšu bērnus. Tā ir cita izejas pozīcija un dod tonusu tālākam darbam. Jāteic paldies par atbalstu bijušajam skolas direktoram Elmāram Saknem. Ik pa brīdim pārrunājam dažādus jautājumus, tas rada drošības izjūtu, viņš neatsaka padomu.

Man paveicies vēl vienā lietā. Proti, 1.ģimnāzija nupat atskatās uz iepriekšējo attīstības plānu, kura termiņš beidzās 2004.gadā. Vērtējam, kas paveikts, un jāsāk kopā raudzīties uz nākamajos trijos gados darāmo. Vakar vadības grupā sadalījām pienākumus – kas par ko atbildēs. Skolotāju sanāksmē norunājām, ka katrs nākar savu priekšlikumu.

Ir jau ieceres nākamajammācību gadam. Vidusskolā mums ir četras klases – humanitārā, eksaktā un divas vispārizglītojošās, kurās papildus apgūst mājturību. Domājam, ka, atskatoties uz pilsētas attīstības projektu, mums vajadzīgi skolēni ar padziļinātām zināšanām eksaktajos priekšmetos – fizikā, ķīmijā, bioloģijā. Arī situācija augstskolāspar to liecina. Tāpēc noteikti vienā no divām vispārizglītojošajām klasēmmēs piedāvāsim šos priekšmetus, piedāvāsim apgūt pamatīgāk.

2007.gadā skolai gaidāma akreditācija. Esmu mierīga, skolā jau ir ļoti daudz padarīts, kopā paveiksim pārējo. Mēs noteikti startēsim labi. Arī nākotnē domāsim par mācīšanu un mācīšanos, pilnveidosim vērtēšanas sistēmu.

Viss mainās nevis pa gadiem, bet pa mēnešiem. Tāpēc jātver viss, ko varam. Šajā pārmaiņu laikā neapšaubāmi skolēniem un pedagogiem nepieciešams milzīgs atbalsts. Tam vēlos pievērst īpašu uzmanību, skolēniem piedāvājot dažādus fakultatīvus. Pedagogiem savukārt vajadzīga metodiskā palīdzība. Iespēju robežās mācībspēkiem būtu jāapmeklē dažādi kursi, izmantojot skolai piešķirto finansējumu. Tas ir ļoti būtiski.Tālākizglītībā saskatu iespēju palīdzēt skolotājiem.

Kas garantē vadītāja veiksmīgu darbu?

Skolu vadīt spēj tikai komanda-saliedēta, uz sapratni balstīta komanda, kas var strīdēties un diskutēt par lietu, dažādi to traktēt, bet iet vienā virzienā. Ceļi var būt dažādi. Vienmēr jāuzklausa citu domas. Vadītājam jārespektē citu viedokļi. Tas sevi ir attaisnojis iepriekšējā skolā, tāpēc šo pieredzi noteikti pārņemšu. Jāveicina mācību iestāžu vadītāju un pedagogu sadarbība. Man ir vairākas idejas. Atliek tās realizēt.

Zināms, ka skolēnu vecākiem ir pretrunīgi viedokļi par 1.ģimnāziju.

Man patiesi ļoti žēl, ka sabiedrībā izveidojies aplams priekšstats par 1.ģimnāziju. Esmu pārliecināta, ka šeit it nekas nav sliktāks kā citviet. Skolai ir ārkārtīgi liels potenciāls, brīnišķīgi pedagogi – gan jauni, gan ar lielu pieredzi. Mācību rezultāti liecina, ka esam līdzvērtīgi citām pilsētas mācību iestādēm. Liels skaits skolēnu pēc vidusskolas iestājas augstskolās. Tiek izstrādāti projekti, zinātniskie darbi, bērni ir gudri un erudīti, tikai ar viņiem jāstrādā. Tieši tāpat kā citur. Nekādas atšķirības. Varbūt tie divi soļi tālāk no pilsētas centrālās ielas? Ļoti jauka skola ar savu pieredzi. Pilsētā diezin vai vajag otru valsts ģimnāziju, bet rezultātu ziņā esam pilnīgi līdzvērtīgi. Tāpēc par svarīgāko uzskatu sabiedrības attieksmes un viedokļa maiņu. Mēs savu darbu vērtēsim, vērtējumu publiskosim.

Izteikti dažādi viedokļi par klašu komplektēšanas principiem, par skolēnu sadalījumu pēc zināšanu līmeņa. Kādas ir jūsu domas?

Par to esmu runājusi ar daudziem pedagogiem. Pašlaik skolā gan ir kārtība, ka proģimnāzijas klasēs tiek uzņemts skolēns ar atbilstošu vidējo atzīmi. Uzskatu, ka tas nemaz nav slikti. Pārbaudīti arī citi varianti, un secināts, ka, komplektējot klasēs skolēnus ar atšķirīgiem zināšanu līmeņiem un sekmēm, pozitīvu efektu panākt ir grūtāk. Ir neapmierinātie – skolēni, viņu vecāki, skolotāji. Vieniem sekmes slīd uz leju, nesekmīgajiem tās būtiski neuzlabojas. Paiet laiks, sadalām pēc zināšanu līmeņa. Protams, atkal ir neapmierinātie. Katram variantam ir savi plusi un mīnusi. Es atbalstu pašreizējo. Kāpēc? Pedagogi proģimnāzijas klasēs maksimāli var pievērst uzmanību spējīgākajiem bērniem un panākt, lai nekas netraucētu viņu izaugsmei. Pārējās klasēs skolotājam ir iespēja maksimāli koncentrēt uzmanību uz bērniem,kuriem mācībās veicas mazāk. Nekad nevienam skolēnam, kas apliecinājis, ka var mācīties vairāk un labāk, nav bijusi liegta iespēja pāriet uz proģimnāzijas klasi. Tāda ir līdzšinējā prakse. Protams, bērni ir dažādi, ir ar viduvējām un vājām spējām. Bet katrai problēmai meklējams savs risinājums. Tos esam jau apsprieduši. Vietā būtu pieminēt valsts izglītības sistēmu, kurā nepieciešamas izmaiņas – mācību saturā, vērtēšanas sistēmā, lai tas būtu pieņemams katram bērnam ar atšķirīgām spējām un prasmēm.

Kā vērtējat izglītības un zinātnes ministres skatījumu uz obligātās vidējās izglītības ieviešanu?

Tas vērtējams tikai pozitīvi. Aug cilvēka intelektuālais līmenis. Mazāk bērnu būtu uz ielām. Cits jautājums ir mācību standarti un prasības. Ja mēs uzliksim pašreizējo vidējās izglītības latiņu visiem bērniem, jārēķinās, ka visi izglītības dokumentu iegūt nespēs. Varbūt tas iespējams, ieviešot vairāku līmeņu vidējo izglītību? Tas būtu darbības lauks profesionālās izglītības iestādēm, kas paralēli specialitātei dotu vidējo izglītību.

Ar kādām izjūtām atvadījāties no 4.pamatskolas?

4.pamatskola bija pirmā, kurā sāku pildīt direktora pienākumus. Tāpat kā tagad – ienācu svešā kolektīvā. Tas ir manis izlolots komandas stereotips, kolektīvs, kādu es gribētu redzēt un kāds tur pašlaik ir – mācīties spējīgs, atsaucīgs, gudrs. Kolektīvs, kas mani pavadīja ar sapratni. Tas ir labākais, kas var būt. Esmu mierīga arī par savu bijušo skolu – tajā strādā cilvēki, kas ‘’deg’’ par savu darbu. Mans kolektīvs mani ir mācījis, varbūt arī es viņus. Esam katrs cīnījušies par savu viedokli.

Ko no jaunās direktores vēlas sagaidīt skolēni?

Esam tikušies ar vidusskolēniem. Jaunieši ir kolosāli. Jūtama cita dzīvība.

Daudzas lietas nepaspējām izrunāt. Pietrūka laika. Vienojāmies, ka ar savām idejām pie manis nāks katrs. Jauniešiem bija jautājumi par to, kādas kardinālas pārmaiņas skolu sagaida. Protams, uzreiz kalnus negāzīšu un negatavojos neko kardināli mainīt. Tas būtu muļķīgi – ienākt jaunajam vadītājam ar attieksmi ‘’nu tik būs!’’. Ir jāiepazīst, jāiedziļinās un jāuzklausa visi, kas saistīti ar skolu. Katram noteikti ir savs viedoklis. Vienu gan bērniem atbildēju – es pacentīšos, lai uz Jelgavas 1.ģimnāziju ļoti, ļoti gribētu nākt mācīties katrs pilsētas skolēns. Ja man tas izdosies, būšu bezgala laimīga.’’