Aigara Stillera pētījums

8.07.2005 ‘’Zemgales Ziņas’’ – Bija laiks, kad Jelgavā mācījās latīņu valodu, Aigars Stillers, vēstures zinātņu maģistrs (Jelgavas 1.ģimnāzijas muzeja darba vadītājs).

‘’Šogad pienākusi kārtējā Jelgavas Pētera akadēmijas dibināšanas gadadiena. 1775.gada 29.jūnijā darbu sāka hercoga Pētera Bīrona dibinātā mācību iestāde, ko akadēmiķis Jānis Stradiņš uzskata par pirmo augstskolu Latvijas teritorijā. Iespējams, ka 1862.gadā dibinātās Rīgas Tehniskās universitātes darbinieki domā citādi, bet 1919.gadā dibinātās Latvijas Universitātes absolventi uzskata, ka pirmā pilnvērtīgā augstskola ir viņu ‘’Alma Mater’’. Vēstures uzdevums ir apzināties mūsu saknes, tāpēc likās interesanti apskatīt ‘’Academia Petrina’’ vēsturiskās pēctecības jeb kontinuitātes problēmu.

Jau par gandrīz hrestomātisku kļuvusi J.Stradiņa Henriha Stroda sarakstītā grāmata ‘’Jelgavas Pētera akadēmija’’. Galvenā tās ideja bija, ka Jelgavas Pētera akadēmijas vēsturiskā pēctecība turpinājās līdz mācību iestādes ‘’emigrācijai’’ uz Taganrogu 1915.gadā. 20.-30. gados pastāvējušai 1.Jelgavas Klasiskajai ģimnāzijai (1934. gadā to pārdēvēja par Hercoga Pētera ģimnāziju) nav nekā kopīga ar Jelgavas Vīriešu ģimnāziju, kas, pēc autoru domām, ir Pētera akadēmijas pēctece. Grāmatā rakstīts:’’ Patiesībā hercoga Pētera vārda piešķišanas pamatā nebija ne pēctecības, ne vēsturisku motīvu, jo 1923.gadā izveidotajai klasiskajai ģimnāzijai nebija nekā kopīga ar Jelgavas Vīriešu ģimnāziju, kas 1915. gadā tika evakuēta uz Taganrogu un tur arī palika.’’ Te gan jāuzsver grāmatā minētais – uz Taganrogu evakuējās tikai trešā daļa pedagogu un desmitā daļa audzēkņu. Nav skaidrības par mācību programmu, bet pēc 1917.gada oktobra apvērsuma skolas bibliotēkā pārsvarā centās iegūt grāmatas, kas ‘’dod iespējas skolēniem iepazīties ar atjaunoto valsts iekārtu’’. Pēc šīs grāmatas autoru viedokļa, ar 1919.gada ģimnāzijas pārveidi par Darba skolu noslēdzās Pētera akadēmijas pēcteces Jelgavas Klasiskās ģimnāzijas vēsture.

Vai ģimnāziju pārcēla uz Krieviju? Varbūt pirmais jautājums būtu, vai 1837.gadā ievērojami reorganizētā Pētera akadēmija par Kurzemes guberņas ģimnāziju (vēlāk, pēc 1871. gada reformas, klasiskā ģimnāzija) vispār bija hercoga Pētera dibinātās mācību iestādes tradīciju turpinātāja. Zināms, ka Pētera akadēmijā 1775.-1795.gadā pastāvēja literatūras un zinātņu klase. Grāmatā minēts, ka literatūras klasē neobligātie studiju priekšmeti bija latīņu un grieķu valoda, bet zinātņu klasē – šīs valodas jāapgūst nebija. Te gan neskaidrs paliek, kāpēc neobligātie priekšmeti literatūras klasē aizņēma pusi no mācību programmas (14 stundu no 28 nedēļā). Krass pavērsiens notika 19.gadsimta 20.gados, kad Jelgavas cildenajā ģimnāzijā senās valodas kļuva par galveno priekšmetu, kas ‘’turpmāk jāuzskata par īsteno mācību pamatu’’. Grāmatas autori pauž ļoti negatīvu attieksmi pret seno valodu un teoloģijas apguvi ģimnāzijā, ko uzskata par progresīvo ideju apkarošanu. Seno valodu un reliģijas mācīšanu arī turpmāk attīstīja neatkarīgās Latvijas izglītības sistēma.

Valodas mācījās pastiprināti. Klasiskās ģimnāzijas īpašu uzplaukumu piedzīvoja 30.gados, kaut arī valsts pirmajā desmitgadē bija ievērojami panākumi izglītības sistēmas veidošanā. Ja cariskajā Krievijā 20. gadsimta sākumā samazināja seno valodu mācīšanu (Jelgavas klasiskajā ģimnāzijā pārtrauca grieķu valodas un jaunākajās klasēs arī latīņu valodas mācīšanu), tad 1.Jelgavas Klasiskajā ģimnāzijā turpinājāsšo valodu intensīva apguve. Skolas direktors Jānis Lapiņš 1929. gadā rakstīja: ‘’Klasiskā ģimnāzija, stāvēdama uz pārbaudītām metodēm un tradīcijām, nekad nav aizrāvusies no sabiedriskas modes paidagoģijā un kā humanitāra ģimnāzija stāv uz klasiska humānisma pamatiem, paidagoģiskajam personālam atstājot brīvību jaunu metodu meklējumos.’’

Valodu mācīšana augstā līmenī bija Jelgavas Klasiskās ģimnāzijas galvenā vizītkarte 20.-30. gados. Mēs varam minēt seno valodu skolotājus profesoru Eriku Dīlu un Edvardu Bištēviņu, vācu valodas skolotāju Dr. Jāni Zēveru, franču valodas skolotāju Jāni Lauku un citus.

Par Jelgavas Klasiskās ģimnāzijas tradīciju saglabāšanu iestājās pēdējais pirmskara direktors Gustavs Lukstiņš. Viņš bija ieguvis maģistra grādu seno laiku vēsturē un bija arī docētājs Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē. Direktors Lukstiņš konsekventi iestājās par to , ka hercoga Pētera ģimnāzijā noteikti kā obligāts priekšmets jāmāca grieķu valoda. Uz vairāku vecāku iesniegumu par lielākas uzmanības pievēršanu latīņu valodai, izslēdzot no programmas grieķu valodu, G.Lukstiņš atbildēja, ka grieķu valoda ir obligāts priekšmets klasiskā novirziena klasēs. Pēdējais pirmskara direktors un LU docents iestājās arī par lielāku uzmanības pievēršanu latīņu valodas mācīšanai.

Okupāciju posta sekas. Pēc pirmās padomju okupācijas notika lielas pārmaiņas arī izglītības sistēmā, kurā senajām valodām nebija vietas. Hercoga Pētera ģimnāziju pārdēvēja par Jelgavas 1.vidusskolu. Par skolas direktoru iecēla kreisi noskaņoto matemātikas pasniedzēju Pauli Lodi no Jelgavas 2.valsts vidusskolas (viņš gan labi mācēja aizstāvēt skolotāju un skolēnu intereses). Vācu okupācijas laikā, kad skolu vadīja ilggadīgais hercoga Pētera ģimnāzijas matemātikas skolotājs Artūrs Veisbergs, ģimnāzijā atjaunoja seno valodu mācīšanu, galveno uzmanību pievēršot latīņu , bet vēl lielāku  – vācu valodas apguvei.

Pēc otrās padomju okupācijas bijušajiem seno valodu skolotājiem vajadzēja strauji pārkvalificēties. Piemēram, hercoga Pētera ģimnāzijas latīņu valodas skolotājam Vladimiram Sprūdam vajadzēja izmantot savas plašās valodu zināšanas, strādājot Jelgavas 1.vidusskolā par krievu valodas pasniedzēju.

Vai ģimnāzija dzīvo tālāk? Cik lielā mērā Jelgavas 1.ģimnāzija ir hercoga Pētera ģimnāzijas pēcnācēja, arī ir diskutabls jautājums. Protams, seno valodu mācīšana Padomju Savienībā bija salīdzinoši zemā līmenī, un tās apguva tikai augstskolās atsevišķās fakultātēs. Eksaktajās zinātnēs – bioloģijā vai medicīnā – vēl varētu iztikt ar terminu iemācīšanos, bet humanitārajās tomēr nepietiek ar divu semestru ilgām studijām. Varbūt ne velti pēdējās desmitgadēs ir vērojams Latvijas viduslaiku vēstures pētniecības pagrimums, kur vajadzīgas ne tikai vācu valodas, bet arī latīņu valodas zināšanas.

Šādā mazā rakstā grūti apskatīt visus aspektus, kas saistās ar Jelgavas Pētera akadēmijas pēctecību, bet var droši teikt, ka var mainīties pedagogu paaudzes, mācību programmas un skolu dzīves vietas (ēkas), bet Jelgavas kā izglītības centra tradīcijas turpinās. Par to liecina Jelgavas neoficiālais studentu galvaspilsētas statuss un varbūt to visspilgtāk turpina Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācību spēki un studenti, mācību iestādes, kuru joprojām vecākās paaudzes jelgavnieki ikdienas sarunās sauc par akadēmiju.’’

Leave a Reply

Your email address will not be published.


+ 1 = 3

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>