1919 – 1932

Rīgas Latviešu Izglītības Biedrības Jelgavas nodaļas reālģimnāzija – Jelgavas 1. Valsts klasiskā ģimnāzija – Hercoga Pētera ģimnāzija

20.gs. 20.gados ģimnāzijas ēka tika atjaunota un tajā darbu uzsāka Jelgavas Valsts klasiskā ģimnāzija.
‘’Dibinājusi Rīgas Latviešu biedrība.’’, vēsta skolas 80.jubilejasa buklets,’’ Pārmanto no klasiskās ģimnāzijas ēku, skolotājus, tradīcijas. Skolas mācību programmu satursun filosofija vairākkārt mainās un saistās gan ar klasisko, gan reālo virzienu akcentiem. Latvijas brīvvalsts periods raksturīgs ar jaunās inteliģences ievērojamu pārstāvju izaugsmi skolas sienās. Tajās koncentrējas arī ievērojami kultūras darbinieki un zinātnieki, kas strādā par skolotājiem. Arvien grūtāk uzskaitīt ievērojamus zinātnes un sabiedriskos darbiniekus, kuru vārdi uz mūžīgiem laikiem ieies Latvijas vēstures ļoti dažādajās lappusēs un kuri savu izglītību guvuši Jelgavas 1.ģimnāzijā. Tikai daži piemēri: Elza Radziņa – Nacionālā teātra aktrise, Mārtiņš Zīverts – dramaturgs, Arvīds Bolšteins – pedagogs un sabiedriskais darbinieks ASV(Brīvo Latviešu Apvienības vadītājs), Magdalēna Irma Rozentāle žurnāliste un sabiedriska darbiniece ASV, Mārtiņš Strautmanis – metalurģijas profesors Misūri universitātē, Normunds Hartmanis – grāmat izdevējs latviešu grāmatu apgādos Atvase, Ziemeļblāzma un Latvian Musc Zviedrijā un daudzi, daudzi, citi.’’
1919.gada 15.maija ‘’Zemgales Ziņas’’ vēsta – ‘’1919.gadā atjaunoja, pareizāk sakot, Rīgas Latviešu izglītības biedrības Jelgavas nodaļa no jauna noorganizēja pirmo latvisko vidusskolu Zemgalē. Jau otrajā mācību pusgadā skolā darbojas 15 klases. Pamatskolas klases toreiz bija vienīgā pilnā pamatskola Zemgalē ar 529 audzēkņiem, ar vidēji 52 skolēniem klasē, bet maksimālais audzēkņu skaits klasē bija 76.
1922.gadā skolu pārdalīja: tika izveidota Jelgavas 1.valsts vidusskola – klasiskā ģimnāzija – un 2 valsts ģimnāzija.’’
1923.g. Jelgavas Valsts 1.klasiskā ģimnāzija.
1927.- 1934.g. skola Akadēmijas ielā 20 (tagad muzejs).

1919.-1932.g. Jānis Lapiņš
Spilgta personība, latviešu un vispārējās literatūras skolotājs Jelgavas 1. Valsts klasiskajā ģimnāzijā bija tās pirmais direktors, pazīstams publicists un vēlāk 1936.-1940. gadā mēnešraksta ‘’Sējējs’’redaktors. Miris 1941.gadā.
Jāņa Lapiņa skolas vadīšanas laikā liela uzmanība skolā tika veltīta latviešu valodas un literatūras studēšanai, zinātniski lasījumi, debates, patriotisms, skolā sacensību gars, skolas formas, kultūras vērtību bagātināšanai – braucieni uz teātriem,tikšanās ar slaveniem cilvēkiem…
1918.gadā tika saņemta Izglītības ministrijas atļauja un 1919.gada 7.janvārī organizēja pirmo nacionāli latvisko ģimnāziju, kuras nosaukums bija – Rīgas Latviešu Izglītības Biedrības Jelgavas nodaļas reālģimnāzija. Par direktoru iecēla Jāni Lapiņu. Inspektors – J.Nēleps. Ievēlēja arī skolotājus. Skola savā rīcībā pārņem ģimnāzijas un reālskolas telpas, atklājot skolnieku pieņemšanu. Pirmais pierakstītais audzēknis ir Austra Skreija.
9.janvārī ienāca lielinieki, turpmāka skolas veidošana tika atlikta.
1919.gada 20.janvārī Pasta ielā 25 – bijušo sieviešu ģimnāziju, kur tā strādā 3.5 gadus. Sākumā nav ne solu, ne galdu, ne tāfeles, ne grāmatas, neviena vesela loga. Lielu palīdzību sniedz izglītības sekcija, vadītājs sekretārs Hugo Štolcs. Nekurinātajās telpās uz pirmo sēdi sanāca jaundibinātās Jelgavas vidusskolas pedagoģiskā padome – direktors un pieci skolotāji. 2.februārī mācības atsākās Academia Petrina telpās. Visus priekšmetus mācījās latviešu valodā. Problēma – latviešu terminoloģijas trūkums.
Sākumā skolā ir 273 audzēkņi 9 klasēs.
1919.gada novembrī cīņās ar Bermontu cieta Academia Petrina ēka, mācības turpinājās Jelgavas tagadējās Valsts ģimnāzijas telpās.
…1919.gada 6.oktobrī Latvijas pagaidu valdība saņēma no Jelgavas radiogrammu, kurā krievu rietumu armijas pavēlnieks pulkvedis Bermonts pieprasīja:’’…gādāt par tādiem apstākļiem, kas dotu man iespēju bez kavēšanās sūtīt savu karaspēku cīņā pret Padomju Krievijas Sarkanās armijas pulkiem, kas atrodas Latvijas robežās…’’(Bērziņš P. Latvijas atbrīvošanas karš, 1918-1920. R., 1928, 47.lpp.) Radiogrammā viss bija samelots, raksta Marģers Vestermanis. Pirmkārt, krievu rietumu armijā, kurā kopā ar aizmugures vienībām bija gandrīz 52 tūkstoši vīru, krievu tautības zaldātu bija mazāk nekā desmitā daļa – visi pārējie bija vācieši, kurus īpašs vervēšanas birojs ‘’Baltenland’’ par labu maksu bija salīdzis Vācijā un pēc tam atvedis uz Kurzemi. Otrkārt, armijas pavēlnieks pulkvedis Bermonts, kas drīz pēc tam sāka dēvēties par kņazu Avalovu, īstenībā bija tikai rotmistrs(kapteinis). Ar seno aristokrātu Avalovu dzimtu diez vai viņam bija kaut attāla radniecība, bet pavēlnieka postenis bija tīrā fikcija. Patiesībā Bermonta uzdevums bija aizsegt bēdīgi slaveno Somijas revolūcijas bendi vācu ģenerāli Rīdigeru fon der Golcu, kas Vācijas valdības un augstāko militāro instanču uzdevumā faktiski vadīja šo ar vācu naudu un ieročiem dāsni apgādāto rīkļurāvēju armiju. Secina Marģers Vestermanis. Treškārt, radiogrammā deklarētais mērķis arī bija tikai puspatiesība, jo, pirms doties pret boļševikiem, krievu rietumu armijas īstie saimnieki bija nodomājuši gāzt Ulmaņa valdību, atbruņot buržuāziskās Latvijas armiju, bet Latviju pārvērst par atjaunojamās monarhistiskās Krievijas provinci, kurā Vācijas monopoliem un Baltijas vācu muižniecībai būtu nodrošinātas neierobežotas privilēģijas un tiesības…
Pēc Oktobra revolūcijas P.Bermonts vācu okupētajā Ukrainā bija vervējis brīvprātīgos baltgvardu vienībām, bet pēc vācu padzīšanas turpinājis šo darbību karagūstekņu nometnēs Vācijā. Vasarā Bermonts ar pirmajiem savervētajiem jau bija Jelgavā, kurp visu laiku nelielām grupām tika vesti bijušie krievu karagūstekņi. Līdz rudenim Bermontam šādā ceļā tika piegādāti apmēram 3 tūkstoši zaldātu, bet Bermontam nomināli pakļautajai žandarmērijas pulkveža Virgoliča vienībai – apmēram pusotra tūkstoša karotāju. Bermonta štābā un aizmugures iestādēs Jelgavā ātri salasījās krietns skaits krievu virsnieku monarhistu, to vidū veseli septiņi ģenerāļi. Kā raksta Marģers Vestermanis, visu šo raibo kompāniju Bermonts pasludināja par grāfa Kellera korpusu, labi zinādams, ka Kellers jau pirms gada kā nogalināts un ka pēc karotāju skaita pat divīzija nesanāk. Bet tad ‘’sadumpojušies’’ vācu zaldāti paziņoja, ka pārejot pie Bermonta – ‘’krievu dienestā’’. Viss tika kārtīgi, ar īsti vācisku pedantismu noformēts: gan atteišanās no vācu pavalstniecības, gan pāriešana ‘’krievos’’. Ar īpašu pavēli vācu valdība vēl atgādināja, lai neaizmirstot vācu zīmotnes nomainīt pret krievu kokardēm. No dzelzsdivīzijas – tā sauktā vācu leģiona citām vācu vienībām un Kellera korpusa nu steigā tika radīta krievu rietumu armija ar bermontu priekšgalā. Vāciešiem tomēr šķita, ka pietrūkst vēl viena papīra, un Golcs tūdaļ to sacer. 21.septembrī viņš paraksta oficiālu dokumentu par komandvaras nodošanu Bermontam, kas tagad kļūst par pavēlnieku ‘’bijušajiem’’ Golca apakšniekiem. Vācijas Kara ministrija šo varas nodošanas aktu oficiāli apstiprināja 26.septembrī, lai pēc tam tūdaļ varētu apgalvot, ka Baltijā vairs nekādu vācu vienību neesot.
Lielākajai daļai vācu algotņu bija izsniegts avanss no Vācijas valsts kases, taču līdz pat vēlam rudenim no Vācijas uz Kurzemi plūda jaunas vācu dēkaiņu masas( ap 20 tūkst.), raksta Marģers Vestermanis.Viņu algošana rādījās problemātiska, jo kļuva zināms, ka no 13. Oktobra izmaksas no valsts līdzekļiem nāksies pārtraukt, tāpēc Vācijas valdība un virspavēlniecība ierosināja sagādāt naudu no neoficiāliem avotiem. Šim nolūkam Ārlietu ministrija un lielo uzņēmēju vācu-krievu biedrība radīja kaut ko līdzīgu ‘’emigrantu valdībai’’ – Rietumkrievijas militāri politisko padomi ar sēdekli Berlīnē, Vilhelmštrāsē 69, taisni pretim valsts prezidenta rezidencei.’’Rietumkrievijas valdību’’ atbalstīja baņķieru Bleihrēdera un Varburga nodibinātais krievu-vācu finansu sindikāts, kurā tieši vai netieši piedalījās visi monopolu dūži – Stiness, Krups, Borzigs, Sīmenss, kā arī Drēzdenes, Darmštates un Nacionālā banka, Tirdzniecības un rūpniecības apvienība, Ā. Šildes ieroču tirdzniecības konsorcijs. Bermonts savukārt Jelgavā nodibināja Berlīnes valdības vietēju filiāli – krievu rietumu armijas centrālo padomi kā okupēto teritoriju augstāko varas un pārvaldes orgānu, kas, protams, kategoriski noraidīja pat domu par bijušo cara impērijas nomaļu patstāvības iespēju. Centrālā padome izdeva likumus un saistošus noteikumus, iecēla gubernatorus un ierēdņus, izdeva savas naudas zīmes, markas un pat radīja savu karogu(uz zili balta fona bija attēlots divgalvains ērglis un Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņu vecie ģērboņi).
Bet Antante? Lai izprastu tās noskaņojumu, Marģers Vestermanis sniedz fragmentu no tālaika Anglijas kara ministra VinstonaČērčila 23. Augusta vēstules ārlietu ministram Artūram Balfūram:’’Es ļoti gribētu zināt Jūsu domas par Bermonta karaspēku un vispār par Vācijas palīdzību cīņā pret boļševikiem Krievijas ziemeļrietumos. …Nav šaubu, ka…vācieši nostiprinās ietekmi Baltijas valstīs, taču vai nebūtu vērts, to pieļaut, ja rezultātā tiks dots jūtams trieciens Ļeņina režīmam?’’
Iepazinušies ar šo dokumentu, raksta Marģers Vestermanis, mēs vairs nebrīnamies par to, ka Jelgavā pie Bermonta vairākkārt bija ieradušās sabiedroto misijas, arī sabiedroto militārās misijas priekšnieks angļu ģenerālis Mārčs. 26. augustā Bermonts pēc Mārča lūguma piedalījās militārās apspriedē Rīgā. Apspriedē bija pārstāvēti arī buržuāziskās Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas bruņotie spēki un Judeņiča armija. Antante gatavoja visu šo spēku apvienotu uzbrukumu Sarkanajai Armijai. Arī Bermontam tika ierādīts savs sektors. Mārča plāns gan netika īstenots, tomēr Judeņičs ar angļu ziņu 5.septembrī iecēla Bermontu, šo vācu ‘’Trojas zirgu’’, par visu Kurzemē un Lietuvā sapulcināto spēku pavēlnieku. Angļi gan neatlaidīgi uzstāja, lai Bermonts pārsviestu savus spēkus palīgā Jude ņicam. Bet Bermonts konsekventi pretojās, jo šādai rīcībai nekādā ziņā nevarēja piekrist viņa saimnieki. Tas stipri vien atvēsināja Antantes sākotnējās simpātijas pret Bermontu. No otras puses, Bermonta akcijas cēla tas apstāklis, ka Parīzē un Londonā kļuva zināms Padomju Krievijasmiera piedāvājums Igaunijai un Latvijai, un arī tas, ka piedāvājums atradis dzirdīgas ausis, pētījumā dalās Marģers Vestermanis.
1.oktobrī Jelgavā sanāca plaša un slepena sanāksme. To vadīja faktiskais armijas izrīkotājs Golcs, kas Baltiju atstāja tikai 14.oktobrī. Tika nolemts uzbrukt Rīgai un likvidēt Latvijas valsti, tās vietā izveidojot Krievijas Baltijas provinci ar baltijas vācu baroniem priekšgalā. 8.oktobrī sākās vācu pēdējais uzbrukums Latvijā. Bermonta karotāji bija labi atpūtušies, kā arī labi apgādāti – armijas apbruņojumā bija 600 ložmetēju, 50 mīnmetēju, 100 lielgabalu, 120 lidmašīnu. Tas bija liels un draudīgs spēks, un bermontiešiem bija pamats cerēt uz izdošanos. Jau pirmajā dienā uzbrucēji guva panākumus – ieņēma Ķekavu, no Slokas pavirzījās līdz Lielupei. 9.oktobrī uzbrukums turpinājās plašā frontē – un pievakarē tika sasniegta Pārdaugava. Latvijas armijai nācās atkāpties uz Daugavas labo krastu. K.Ulmaņa valdība aizbēga uz Cēsīm, arī armijas štābs padevās panikai, pavēlot armijai atstāt Rīgu un ieņemt pozīcijas pie Juglas. Un tad viskritiskākajā brīdī savu vārdu saka vienkāršie kareivji, patriotiski noskaņotie virsnieki. Viņi neapjūk, bet izgriež tiltu galus, atņemot ienaidniekam iespēju raidīt pāri Daugavai bruņotos automobiļus, kas jau bija uzbraukuši uz dzelzs tilta. Kaut arī Bermonts bija ieņēmis Pārdaugavu, fronte nostabilizējās un viņa uzbrukums apstājās. Daugavā tobrīd stāvēja spēcīga angļu un franču eskadra ar varenu artilēriju. Bet sabiedroto lielgabali klusēja, tāpat kā viņu valdības. Antante nogaidīja, gatava šajā lielajā spēlē upurēt latviešu ‘’bandinieku’’. Tais dramatiskajās dienās Latvijai palīdzīgu roku sniedza Padomju Krievija, kuras Sarkanā Armija pārtrauca karadarbību Latgales frontē, ļāva buržuāziskajai Latvijai visus spēkus koncentrēt cīņai pret Bermontu.
Iebrucējs tika apturēts pie Daugavas. Bezspēcīgā niknumā tā artilērija un lidmašīnas bombardēja Rīgu, nodarot smagus postījumus ēkām Daugavmalā, cieta arī centrs, Pēterbaznīca, Operas nams, Pareizticīgo katedrāle. Apdraudēta bija arī sabiedroto flotile. Lai aizsargātu savus kuģus, Antantes lielgabali ‘’ierunājās’’ 15.oktobrī, palīdzot latviešu karavīriem atgūt Bolderāju un Daugavgrīvu. Bermonta spēki tikmēr bija ieņēmuši gandrīz visu Kurzemi, izņemot Liepāju. Nesekmīgs bija bermontiešu mēģinājums izlauzties līdz Daugavai pie Jaunjelgavas, stāsta marģers Vestermanis.
Karš draudēja ieilgt, un varēja sagaidīt, ka tā gaitā notiks Latvijas un Padomju Krievijas tuvināšanās, ka pieaugs arī tautas revolucionārā aktivitāte, tāpēc Antante izšķīrās atbalstīt Latvijas armijas uzbrukumu. Antantes flotes lielgabalu viesuļuguns atbalstīti, latviešu karavīri 3.un4. novembrī pārgāja plašā uzbrukumā, atspieda vāciešus no Daugavas kreisā krasta. Jau 11.novembrī Rīga bija brīva. 21.novembrī pēc smagām kaujām bermontiešus izdzina no Jelgavas. 28.novembrī no kurzemes un Zemgales tika padzīti vācu avantūrai salīgtie armijas landsnehti, kas slepkavodami, laupīdami un dedzinādami aizvilkās uz rietumiem, raksta Marģers Vestermanis.
Bermontiešu uzbrukums bija trešais vācu uzbrukums Latvijai 1919.gadā. Atvairot to, frontē krita 57 latviešu virsnieki un 686 kareivji. Materiālais zaudējums, kas Latvijai tika nodarīts bermontiādes laikā, tika novērtēts par 293018085 Latvijas rubļiem ( pēc 1919.gada naudas kursa). Baltā terora upuru skaitu toreiz neviens nevēlējās aplēst, raksta Marģers Vestermanis. Jāpieņem, ka kontrrevolucionārie vācu algotņi 1919.gadā Latvijā nobendēja 10000 cilvēku. Bet Marģers Vestermanis uzsver, atcerēsimies, ka tas notika ne bez mūsmāju mantīgo šķiru un varenās Antantes svētības.
1919.g.21.novembra vakarā Jelgavas pilsētas centrā plosījās ugunsgrēks, sprēgāja šautenes. Nākamā rīta agrumā sāku apstaigāt pilsētu, raksta Mārtiņš Zīverts. Briesmīga postaža. Pils dega, Academia Petrina, uz kuru bija paredzēts pārcelt mūsu skolu arī dega.

‘’Jelgavas Vēstnesis’’15.10.2015 – ‘’Jelgavas atbrīvošanas operācija tika uzticēta pulkvedim Krišjānim Berķim, un tā notika 1919.gada 20.-21.novembrī. Latvijas armijas īstenotā Jelgavas atbrīvošanas operācija norisinājās vairākos virzienos vienlaicīgi, un 21. novembra vakarā Bermonta karaspēks no pilsētas bija padzīts.
Atkāpjoties bermontieši pastrādāja noziegumus pret civiliedzīvotājiem – šāva, laupīja un dedzināja. Jelgavā tika nopostītas vai nodedzinātas ievērojamas kultūrvēsturiskas nozīmes celtnes – ‘’Academia Petrina’’ ar tajā esošo bibliotēku, arhīvu un zinātnisko instrumentu kolekciju, tāpat ugunsgrēkā smagi cieta Jelgavas pils un Jelgavas Reālskolas ēka (tagad LLU Ekonomikas fakultāte). Vandalisma, sprādzienu un ugunsgrēku rezultātā postītas arī privātās ēkas, Jelgavas stacija un dažu Jelgavas baznīcu inventārs.’’
Jelgavas klasiskās ģimnāzijas ēku 1919.gada novembrī nodedzināja Avolova-Bermonta karaspēks. Nākošā gadā būvju valde vecajai ēkai uzlika jumtu, bet 1921.gada būvju uzņēmējs E.Freibergs izremontēja 6 klases. Šajās klasēs klasiskajai ģimnāzijaibij jāstrādā divās maiņās.
1920. gada janvārī Latvijas valdība pārņēma savā pārziņā augstākās klases, sākot ar 7.klasi, vēlāk arī 5.un 6.klasi. Pamatskolas klases uzturēja Izglītības biedrība.
1.07.1920 izziņas materiāls vēsta, ka skolas nauda nākošajā gadā visās klasēs paredzēta 300 rbļ.
7.07.1920 izziņas materiāls vēsta, ka skolas nauda skolā paredzēta 250 rbļ., pie kam atvaļināt no skolas naudas varēs līdz 20% no skolēnu skaita.
7.08.1920 izziņas materiāls vēsta, ka IM skolu dep. ziņo skolu pārziņiem, ka no visiem jauniestājušiem skolniekiem ņemama 25 rbļ. Iestāšanās maksa. Šīs summas izlietojamas galv. kārtā mācību līdzekļu iegādei.
1921. gada beigās jau 15 klases – 529 audzēkņi (52 skolēni klasēs. Maksimālais skolnieku skaits klasē – 76.) Bija 2 sagatavošanas klases.
Skolā varēja iestāties no piektā mācību gada, bet uzņēma arī pilnu pamatskolu beigušos, tos mācīja pēc cita kursa. Pilns ģimnāzijas kurss bija sešgadīgs. Pirmajos četros gados ģimnāzija uzņēma skolniekus tikai ar eksāmenu, jo no pamatskolām nāca ļoti dažādi sagatavoti.
1921.gadā ģimnāzijai pievieno vecāko klašu audzēknes no slēgtās Kleinberga jaunkundzes ģimnāzijas. Šajā gadā ģimnāzijā ir 17 valsts un 6 Izglītības biedrības klases, pavisam 943 audzēkņi 23 klasēs. Visas skolas personāls ir 1001 cilvēks. Izglītības biedrība no saviem līdzekļiem algo valstij otru inspektoru Jāni Lauki, kas pārzina 6 klases Palejas ielā.
Jau 1921.gadā būvuzņēmēja E.Freiberga vadībā izremontēja sešas klases Academia Petrina ēkā. 15.oktobrī notika šo telpu iesvētīšana. Ģimnāzija darbojās divās ēkās.
Mācīties gribētāju skaits turpināja augt, tādēļ 1922.gada jūlijā tika izveidota otra vidusskola.
1922.gada beigās uzņēmējs Sonbergs izremontēja Academia Petrina vidusdaļu, bet ģimnāzija par saviem līdzekļiem piecas telpas apašstāvā un tehniskās telpas, vienu malkas šķūņa daļu saviem līdzekļiem pārbūvēja par kalpotāju dzīvokli, pārlēja trotuarus, pārbūvēja sētas Akadēmijas ielā 20 un 7. Speciālo līdzekļu iebūvēšana valsts ēkā atņēma līdzekļus mēbelēm un muzejam. Nākošos piecos gados būvju uzņēmēji E.Freibergs un Rozīts izbūvēja atlikušo ģimnāzijas ēku. Ģimnāzija ieguva atturīgi graciozu aulu un cienīgu ārējo izskatu.
Jelgavas valsts v-sk telefonogramma Nr.123, 1922.g. 11.febr. Skolu d-tam direktora kungam. Uz v-sk. nod. vad. rīkojuma pamata, reālģimnaz. 1 sagatav. klases trūcīgie jaunekļi netiek atsvabināti no skolas naudas maksāšanas (20%); sakarā ar to 33 skolnieki šodien jāizslēdz no skolas un citas Jelgavas skolas šo skaitu nevar uzņemt. Lūdzu Jūsu rīkojumu, atteikt skolēnus mājā, vai arī paziņot, kādā skolā tos nodot. Skolu dep-rtam direkt rezolūcija. Tagad izņēmuma veidā no 1 sagat.kl. atsvabināt līdz 20% maksas 11.febr. 1922.g.

Valdības Vēstnesis: Otrdiena, 25. jūlijs, 1922
Valdības rīkojumi un pavēles.

Lēmums Nr. A. 1861
1922. g. 7. jūlijā.
Ar 1922. g. 1. jūliju Jelgavā, Pasta ielā Nr 29, tiek atvērta II. valsts vidusskola 10 sekošo klašu sastāvā:
I. sagatavošanas klase            2 klases
II.           –„-            -„-              2 -„-
I. vidusskolas klase                 2 –„-
II.            -„-            -„-              2 –„-
III.            -„-           -„-              1 –„-
IV.            -„-           -„-              1 –„-
Kopā . . . 10 klases
Saskaņā ar to tiek samazināts klašu skaits Jelgavas I. valsts vidusskolā (realģimnazijā), kurai 1922./23. mācības gadā jādarbojas Palejas ielā sekošo klašu sastāvā :
I sagatavošanas klase            2 klases
II.            -„-            -„-             2 -„-
I.vidusskolas klase                 2 -„-
II.            -„-            -„”-            2 -„-
III.            -„-           -„-             2 –„-
IV.            -„-           -„-             2 –„-
Kopā . . .12 klases
Izglītības ministrs A. Dauge.
Skolu departamenta direktors
L. Ausējs.

‘’Darba Uzvara’’1971 – ‘’1922.gadā skolu pārdala. Tiek izveidota Jelgavas 1.Valsts klasiskā ģimnāzija. Tā atgriezās savās telpās Akadēmija sielā. Pasta ielā paliek Jelgavas 2.vidusskola. Vācu okupācijas gados skolai atkal vajadzēja strādāt Pasta ielā 25., otrajā maiņā līdz pulksten astoņiem vakarā.
Akademia Petrina ēkā sākumā bija karagūstekņu nometināšanas vieta, vēlāk vācu kara hospitālis. Latvijas karogu, ģērboni un himnu aizliedza. 1944.gada aprīlī nav eksāmenu, ne skaistās izlaiduma balles. Izsniedz tikai apliecību par skolas beigšanu.’’

1922.gads un skola atmiņu stāstos
1922.gada jūlijā skolu pārdalīja. Nodibinājās Jelgavas 1. Valsts vidusskola – klasiskā ģimnāzija, kas atkal pārgāja uz vecajām Academia Petrina telpām un 2.valsts vidusskola – Odiņa vidusskola(reālā), kas palika Pasta ielas 25 telpās. Mūsu skolā, tā sauktā Lapiņa vidusskolā, palika 14 klases,stāsta A.Veisbergs.
Klasiskā ģimnāzija ar grieķu un latīņu nodaļām. Skolēni var iestāties no piektā mācību gada, bet uzņem arī pilnu pamatskolu beigušos un māca pēc cita kursa. 5.un 6.klases bija sagatavošanās klases, tad nāca 3 vidusskolas klases.
Skolā māca grieķu grupā latviešu, vācu, latīņu un grieķu valodas. Bet latīņu grupā latviešu, vācu un pēc izvēles angļu, franču, krievu vai lietuviešu valodu.
Lai ārēji skolniekus varētu labāk kontrolēt, skola izstrādāja noteikumus par skolēnu uzvedību skolā, lasam Agneses Skudras 1994.gada patstāvīgajā darbā. Ārpus skolas un noteica obligātu skolnieku formas apģērbu jau 1922.gadā. Jaunievedumi tika pieņemti arī citās Latvijas skolās. Visā Latvijā nēsātās skolnieku galvassegas klasiskā ģimnāzija pirmā pieņēma 1922.gada vasarā. Skolas noteikumi nosacīja, ka vienmēr un visur jāievēro pašsavaldīšanās un pieklājība, jāsargā savs un skolas gods, jānēsā līdzi personas apliecība; bez skolas un skolotāju atļaujas nebija atļauts uzstāties publiskos sarīkojumos, piedalīties ārpusskolas organizācijās; tika aizliegts apmeklēt jaunatnei nepiemērotus sarīkojumus un kinozāles, masku balles, dejas un izpriecu lokālus; nedrīkst lietot alkoholu un smēķēt; par katru kavējumu jāuzrāda vecāku zīme.
Kāds no ģimnāzijas audzēkņiem Arvīds Bolšteins atceras, ka reiz skolas valdības rokās nonākusi fotogrāfija, kurā bija redzami vairāki smēķējoši vecāko klašu skolēni. Tas viņiem maksāja dārgi, tika samazinātas atzīmes uzvedībā, kas beigšanas apliecībā bijusi viena no svarīgākajiem ierakstiem. Bija pat iespējama izslēgšana no skolas.
Klasiskajā ģimnāzijā ļoti liela vērība tika veltīta svešvalodu apguvei, tiek mācītas grieķu, latīņu, vācu, angļu, franču, lietuviešu un krievu valodas, māca arīdzimto valodu un literatūru. Stundu sarakstā vēl šādi mācību priekšmeti: vēsture, ģeogrāfija, kosmogrāfija, matemātika(aritmētika, algebra, ģeometrija, trigonometrija, analītiskā ģeometrija), fizika, ķīmija, dabas zinātnes, sabiedriskās zinātnes, ievads filozofijā, zīmēšana, mākslas vēsture, dziedāšana, vingrošana, rokdarbi. Skolēniem tika noteikti obligātie priekšmeti, citus varēja izvēlies atbilstoši savām interesēm un vajadzībām, dažus mācību priekšmetus mācīja fakultatīvi.Tomēr galvenais uzsvars tika likts uz humanitārajiem priekšmetiem. Katru rītu pirms stundām bija kopēja lūgšana.
Atestātus deva ‘’ar uzslavu’’, ‘’ar lielu uzslavu’’, ‘’ar zelta medaļu’’ (reti). Aleksandrīne Meldere Briško, dzim.1906., beigusi klasisko ģimnāziju 1926.gadā stāsta , ka viņas klasesbiedrene bija zelta medaļas īpašniece – Zenta Strautzele. Klasē vēl mācījās Lūcija Kroģere, Olga Jansone, Ērika Zoltnere, Zina Vīgmane, Aleksandra Ābelīte, Irma Ušerovska; zēnu paralēlklasē – Voldemārs Pečulis, Pauls Mūrnieks, Herberts Gerhards, Augusts Briško, Edgars Purmalis Vilis Bazons. Skola sniedza pamatīgas zināšanas, atzīs Aleksandrīne Meldere Briško, kas lielāko sava darba mūžu ir strādājusi par grāmatvedi; brīvi pārvalda vācu, krievu valodas, saprot franču, latīņu valodas. Lielu vērību skolā piegrieza skaistuma izpratnei, tikumībai, kārtībai. Skolā mācīja priekšmetu –estētika. Bija vingrošanas, deju pulciņi. Dziedāšanas pulciņš uzveda dziesmu spēli ‘’Jancītis eksāmenu priekšvakarā’’. Spēlējām lugas vācu, franču valodā. Skolā valdīja savstarpēja cieņa. Uzrunā lietoja: jaunkundze, piemēram: Kalniņjaunkundze. Skolotāju uzrunāja: Gustava kungs un taml. Klašu telpās valdīja kārtība, bet ne greznība. Ziedus klašu telpās neatceras. Nekas nedrīkstēja novērst uzmanību no mācību darba. Balles, kā tādas, daudz nerīkoja. Skaistākā balle bija izlaidums. Skolēni ģimnāzijā maksāja skolas naudu – 160 lati gadā, bet ja skolēns mācījās bez trijniekiem, viņš tika no tās atbrīvots. Tas bija liels stimuls labi mācīties. Klasē bija 26 skolēni. Zēnu klasesabsolventi visi iestājās augstskolā. Eksāmenus skolēni kārtoja beidzot mācību vielas kursu jebkurā klasē. Beidzot skolu kārtojām eksāmenu sesiju. Skolēnu zināšanas vērtēja ar atzīmēm ‘’5’’, ‘’4’’,’’3’’, ‘’2’’. Uzvedībā drīkstēja būt ‘’5’’ vai’’4’’, ar ‘’3’’ atskaitīja no skolēnu skaita. Disciplīnas jautājums nebija. Ja kāds nepakļāvās skolas prasībām, viņš tūdaļ tika atskaitīts. Lielākais sods un negods bija, ja skolēnu atstāja pēc stundām. Ja skolēns gribēja apmeklēt klasisko ģimnāziju, viņam bija jāmācās bez ‘’2’’. Ja sāka saņemt ‘’2’’, tad no skolas bija jāaiziet.Atmiņu stāstā dalījās Aleksandrīne Meldere –Briško.
Skolēnu redzesloka paplašināšanai un interesantākas ģimnāzijas dzīves veidošanai tika organizēti dažādi pasākumi, notika labdarības sarīkojumi Viestura saimniecībā; dibinātas interešu grupas un savienības. Audzēkņi piedalījās dažādās ārpusskolas organizācijās, kā Jaunatnes Savienība, tajās notika dažādi interešu vakari, tikšanās ar pazīstamiem kultūras un sabiedriskajiem darbiniekiem, koncerti, kā arī vienkārši vakari ar kopā pasēdēšanu un spēļu spēlēšanu. Tika organizēti Zemgales bērnu svētki.
Pašdarbībā darbojās literāri – zinātnisks pulciņš, kam bija vairākas sekcijas, piemēram – dramatiskā, sporta, mākslas, šaha sekcijas. Pulciņa dalībnieki regulāri rīkoja debašu un referātu vakarus, tajos piedalījās gan audzēkņi, gan skolotāji. 1920.- 1921.gadā pat tika izdots plaša apjoma labāko referātu krājums J.Lapiņa redakcijā ‘’Zemgales dārzos’’ 1. un2. Daļa, autori bija paši skolnieki, par savu darbu saņēma honorāru. Šis pulciņš sarīkojis daudzas teātra izrādes, pirmajos gados tās izrādīja par maksu, bet ar sapelnīto naudu tika iekārtoti mācību kabineti.Skola saviem audzēkņiem rīkoja kino izrādes, daudz ekskursiju savā pētījumā raksta Agnese Skudra.
Bija 1 skautu, 1 gaidu pulciņš, Jaunatnes Sarkanais krusts. Ziemassvētkos trūcīgiem bērniem deva dāvanas, divas reizes gadā ģimnāzija rīkoja mantu bazārus – loterijas (no 1 bazāra ieguva 2000 latu), 2 laivu braucieni pa Daugavu, viens pa Gauju. Skolotāji brauca uz Alpiem, Lietuvu. Notika literāri vakari. Visvairāk pasākumu organizēja J.Kalniņš.
Uzvaras sportā skola nav veicinājusi un ģimnāzijas audzēkņi tur sevišķas lomas nav spēlējuši. Ir tikai viens izcils gadījums: Baltijas valstu peldēšanas sacīkstēs, Baltijas meistara nosaukumu ieguva Alfons Veinbaums.
Skolas buklets ‘’Jelgavas 1.vidusskola 1919 – 1989’’ vēsta, ka1922./23.m.g.reālskolu sadala reālajā un klasiskajā . Klasiskā paliek Akadēmijas ielā 20. Tātad ar šo gadu Jelgavā ir 1.un 2.Valsts ģimnāzija. 1.ģimnāzijā ir 33 skolotāji, 15 klases. No 1919.gada līdz 1925.gadam skolā iestājas ap 2000 skolēnu, beidz 315.
Skolniekos tika radīts sacensību gars – pirmos 4 gadus skolā uzņēma ar iestājeksāmeniem, tātad labākos.
21.02.1925 Jelgavas ģimn. Skolas padomes sēdes protokols. 2.Par skolēnu atsvabināšanu no skolas naudas. Pieturēties pie principa: atsvabināmi tikai audzēkņi, kas sekmīgi, mazturīgi, kuru uzvešanās nevainojama, izņēmuma gadījumos arī tādus, kuriem vienā vai divos priekšmetos nav apmierinošas atzīmes. Irmai Gailei nolemj atlaist 2/3 no skolas naudas.

2
‘’Fotogrāfijā 1.rindā otrais no labās puses Vilis Bazons (1908-1978). Ģimnāziju pabeidza 1926.gadā, tālāk mācījās LU Juridiskajā fakultātē. Pēc tās beigšanas Jelgavas apgabaltiesas viceprokurors, vācu ok. laikā Kurzemes apgabaltiesas prokurors.
1945.g. – uz Vorkutu. No 1947.g. atpakaļ Latvijā (Kāpēc tik ātri? Tas atsevišķš stāsts.)
2.rindā 6. no labās stāv Voldemārs Pečulis (1905.-1987.)Latvijas armijas virsnieks, 1941.g.14.jūnijā no Litenes nometnes uz Noriļsku. Atgriežas Latvijā 1957.gadā.
2.rindā 2. no labās – Jānis Osis. Pēc kara ASV. Latvijā 2 dēli. Viens no viņiem 1969.g.janvārī, sprāgstot gāzei dzīvojamā mājā Raiņa ielā Jelgavā (tur dzīvoja LLA pasniedzēji, viņš bija sporta pasn.) gāja bojā.
2.rindā 4.no labās – Aleksandrs Kīns, pēc kara ASV.
Šajā klasē mācījās Imants Šleiters (kritis leģionā), Purmalis, Bolšaitis, Briško…’’, atmiņās dalījās  un skolas muzejam foto dāvināja Viļa Bazona dēls Ansis Bazons 16.11.2016.
Tā kā pilastru un kolonu kapiteļi bija stipri samaitājušies un krizdami apdraudēja dzīvību, tad 1927.gadā tika izdarīts ārējais remonts. Komisija, kur iegājaizglītības ministrijas tehniskā biroja, būvju valdes, pieminekļu valdes, ģimnāzijas administrācijas un valsts kontroles priekšstāvji, noteica ģimnāzijas tagadējo ārējo izskatu – renesansa sarkano un smilšakmeņa krāsas kombināciju. Ģimnāzijas būves darbus vadījuši sākumā tehniķi Lapsa, Hāns un Brutans, pēc tam arhitekts Blankenburgs un Kociņš. Ģimnāzijas remonti līdz šim maksājuši ap 140000 Ls
Bez kapitālā remonta skolas administrācijai daudz līdzekļu un nepatikšanas ir darījuši vietējie remonti, sarūsējušas rores, viņu sprāgumi ziemā zem sniega vai zem ēkas pamatiem; cauri, ložmetēju sagrauti jumti, mitras sienas. Visā vairumā šos sīkos remontus skola veikusi no speciāliem līdzekļiem.
Jelg. kl. ģimn. (1.valsts vsk.) direkt.- vidusskolu direkt. 1928.g. 3.septembrī. Lūdz apstiprināt ģimn. padomes 1928.g.29.aug. sēdes lēmumu, ka tek. māc.g. no katra ģimn. audzēkņa ņemams 4Ls katrā pusgadā par labu ģimn. labklāj. pacelšanai, atsvabinot no maksas trūcīgos skolēnus.
Izgl.ministr. A.Tentelis – 1Jelg. valsts vsk. 1928.g. 28.sept. Izgl. min. skolu dep. uzskata, ka maksa Ls4 pusgadā augsta. Atļauj 1928./29.m.g. no katra skolnieka ņemt ne vairāk kā četri lati m.g., atsvabinot no tās trūcīgos skolniekus. Drukāti dokumenti.
Jelg.kl.ģimn.(1.v.vsk.) dir. – vidussk. direkc. 1929.g.10.janv. Skolu dep. izdevis noteik.(VV.Nr.167 – 1928.g.), kas paredz – tiem skolniekiem, kas nav laikā nokārtojuši skolas naudas iemaksu, izslēgt no skolas un tikai nākošajā pusgadā nokārto maksu, ir jāmaksā no jauna iestāš. nauda. Tas izdots, lai mudin. skolēnus skolas naudu nomaksāt. Plūdu dēļ Jelg. apk. daudz cietuši, tāpēc daudzi trūkuma dēļ skolas naudu nevar nomaksāt. Otr. pusg. ņemt iestāš. naudu ‘’nozīmē ņemt nodokli no nabadzības’’. Lūdzu atsvabināt no iestāšanās naudas atkārtoti, ja nav maksāta skolas nauda 1.pusgadā.
Sk.Dep.dir. – 1.JVVsk.dir. 1929.g.19.janv. ‘’Skolu dep. atzīst, ka otrreiz iestāš. nauda šai neražas laikā nebūtu ņemama.’’ Dep.dir. K.Ozoliņš.

Veikums desmit gados
No 1919.gada līdz 1929.gadam izlaiduma klasēs mācījušies 512 audzēkņi – 398 latvieši, pārējie krievi, lietuvieši, ebreji, poļi(472 saņēma gatavības apliecību, 213 zēni, 259 meitenes.) Pēc sociālā sastāva vecāku nodarbošanās: lauksaimniecība -53%, rūpniecība un amatniecība – 11%, komercija – 9%, valsts dienests – 17%, dažāda -9%.
Gala pārbaudījumus neizturēja 8%. 1926.gadā – 14%, 1922.gadā 13% (skolā mācījušies ap 2000 skolēnu, bet puse nav beiguši. Galvenais klases dzīvē bija pedagogu personība. Skolā liela nozīme bija iztēlei. Bija dažādi kabineti – fizikas, dabaszinātņu, ķīmijas, ģeogrāfijas, zīmēšanas, skolas vēstures (literatūras); bija arī botāniskais dārzs, vingrošanas zāle, futbola un tenisa laukumi, orķestris. Rīkoja gleznu izstādes zīmēšanas kabinetā. Skolas bibliotēkā bija ap 10000 grāmatu.
Klasiskā ģimnāzija, stāvēdama uz pārbaudītām metodēm un tradīcijām, nekad nav aizrāvusies no sabiedriskas modes pedagoģijā un kā humanitāra ģimnāzija stāv uz klasiskā humanisma pamatiem, pedagoģiskam personālam atstājot brīvību jaunu metožu meklējumos. Pedagoģiskā padome nekad nav aizrāvusies no darba skolas metodes, nav likusi saviem audzēkņiem aparātus gatavot. Viņa stāvējusi uz tiem principiem, ka klasē galvenais ir pedagoga dzīvais radošais gars, dzīva personība. Instrumenti, ciktālu metodes ar viņiem nenokauj iztēles spējas, ir vēlams darba palīga līdzeklis. Tāpēc skolas muzeji un kabineti ģimnāzijai nav atradušies pirmajā vietā. Tā kā telpu trūkums agrāk liedza muzeju novietošanu un iekšējie remonti atņēma līdzekļus, tad kabineti un muzeji radušies tikai beidzamos 7 gados. Skolai ir puslīdz pietiekošs fiziskais, dabas zinātniskais, ķīmijas, ģeogrāfijas, zīmēšanas kabinets un skolas vēstures (literārais) muzejs; tie aizņem astoņas telpas. Pie dabas zinātniskā kabineta pastāv botāniskais dārzs. Sportam ir vingrošanas zāle, futbola un tenisa lauks.
Jelgavas ģimnāziju desmit gadu laikā ir revidējuši no izglītības ministrijasLeimanis, Vinters, Ausējs, Plāķis,Lesnieks, Odiņš, K.Ozoliņš, R.Liepiņš, P.Zālīts, A.Dauge, Pērkons, A.Kalniņš, Bruņinieks, K.Straubergs, Felsbergs, Rainis, J.Dobulis, P.Čuibe, K.Melnalksnis, K.Obsteins, Rubenis un Briedis. Ministrija skolu revidējusi pavisam 39 reizes, jeb caurmērā 3.9 reizes gadā. No valsts kontroles iepazīties ar skolas iekārtu atbraukuši, bez viņas tehniķiem un departamenta sirektora Volfa, kontrolieri Jakobsons un Grinvalds.
Pēdējos desmit gados te darbojušies kā skolotāji , raksta direktors J.Lapiņš, un skolu atstājuši sekojoši spēki: Fr.Adamovičs, A.Apše, M.Akermane, T.Baranovs, A.Blosfelds, K.Baltgailis, K.Corbiks, M.Dīle, E.Gailīte, J.Gobzins, A.Grudzinska, Alfr. Gudže, J.Graudiņš, K.Irbe, Feldmane, V.Jakobsons, O.Kļaviņa, R.Kļaviņš, A.Kalniņa, A.Minde, V.Liepkalne, Fr.Obsteins, K.Obsteins, N.Pjatņickis, J.Romanis, J.Reinhards, H.Reinhards, A.Spekke, A.Stirna, T.Smetjeva, Al. Strekavins, Stērste, L.Skurbe, B.Strautzelis, L.Tilmane, E.Taube, A.Zemmele, A. Znotiņš, H.Zandersone, J.Zusters.
No pedagogiem miruši – inspektors J.Nēleps, O.Felsko, Edm. Lauke un A.Orlovs.
Darbības sākumā pie skolas pastāvēja skolotāju sagatavošanas kursi ( 3 mēnešu un viengadējie), kas izlaiduši ap 200 pamatskolas skolotāju. Raksta direktors Jānis Lapiņš. Sākumā kursus vadīja J.Lapiņš, vēlāk K.Corbiks. Četras vasaras skolā ir bijuši skolotāju vasaras kursi. 1922.gadā skolā mitinājās jaundibinātais skolotāju institūts un jaunatnes vakara vidusskola. Vēlāk pie skolas ir izaugusi tautas universitāte, ko vada A.Veisbergs. Inspektors R.Kurts ir noorganizējis un vada Izglītības biedrības vidusskolu pieaugušajiem un komercinstitūtu. Pie skolas pastāvējuši stenogrāfijas kursi Arāja un Ceitera vadībā.
No Jelgavas ģimnāzijas skolotājiem administratīvā amatā aizgājuši: par direktoriem vai inspektoriem sekojoši: 1. A.Spekke (Liepāja, Rīga), 2. J.Graudiņš (Kuldīga), 3. P.Gustavs (Jaunatnes vakara vidusskola Jelgavā), 4. Serkovs (Rēzekne), 5. Orlovs (Ludza), 6. K.Obsteins (Zaļenieki), 7. J.Lauke (Jelg. 2 v.v.), 8. R.Kurts (Jelg. ģimnāzija), kom. Inst.) 9. A.Veisbergs (tautas univers.), 10. R.Kļaviņš ( bērnu inspekt.Rīgā), 11. H.Reinharde (Cēsis), 12. Fr.Obsteins (Daugavpils), 13. K.Corbiks (Pļaviņas).
No skolotājiem pedagoģiskas grāmatas ir rakstījuši: Fr.Adamovičs, E.Bištēviņš, E.Dils, J.Graudiņš, P.Gustavs, K.Corbiks, Jasenas, A.Kauliņš, R.Kurts, J.Lapiņš, J.Lauke, Fr.Obsteins, K.Obsteins, P.Strautzelis, kopā 14 autori.
Kā zinātnieki vai publicisti darbojušies Fr.Adamovičs, Dīls, Bušs, Blosfelds, Celmiņš, Jasenas, Kauliņš, J.Lapiņš, J.Lauke, K.Obsteins, Fr.Obsteins, A.Spekke, P.Strautzelis, A.Veisbergs, Dr. Zēvers.
Desmit gadi ir pārāk īss laiks, lai skola varētu parādīt panākumus. Raksta direktors Jānis Lapiņš. No pirmiem absolventiem tomēr daudzi jau darbojas kā mācītāji, ārsti, tiesneši, skolotāji vai arī ieņem citus valsts un pašvaldības amatus. Zinātnei sevi ziedojuši bijušie latviskās ģimnāzijas absolventi Mārtiņš Straumanis (Rīgas universitātes doktors ķīmijā), Bruno Jirgensons ( pie augstskolas atstāts ķīmijā, dažu grāmatu autors), pētīšanas darbā stājušies P.Fūrmanis (mežkopība), K.Jakobsons (medicīna) un Freimanis (filoloģija). Kā dzejnieki savus darbus ir drukājuši Vitolds Žībelis (2 grāmatas), Maria Urnešus un stud. Anševics. Literatūras zinātnē un publicistikā nodarbojas Edgars Sūna, Žanis Unams, Mārtiņš Zīverts (vada ‘’Jauno Zemgalieti’’), V.Žuniņš (Jaun.Ziņas), Zvēriņš (‘’J.Zemg.’’), Siemelis ( ‘’J.Zemg.’’) un J.Cimmermanis (‘’Brībā Zeme’’). Dziedāšanā tikusi pazīstamā Netelhorste, zīmēšanā Apinis. Lepojas skolas direktors Jānis Lapiņš.
IM Vidussk. direkcija – 1.Jelg.valsts ģimn. 1932.g.12.jūl. Pēc rīkojuma par mācības naudas nomaksas kārtību un par speciāliem līdzekļiem valsts vidus un arodskolās 5.p., papildus maksuvirs mācības maksas var ņemt tikai ar Izgl.ministr. atļauju. Redzams, ka 1.ģimn.ņēmusi papildus maksu obligāto ziedojumu veidā, bez IM atļaujas. Departm. to uzskata par nepareizu un uz priekšu bez ministr. atļaujas virs mācības naudas neļauj no skolēniem ņemt viņu vecākiem jebkādu iemaksu. I.Zubaks departm. dir. v.i.

Artura Veisberga atmiņu stāsts
1918.g.beigās, interesējoties par darba iespējām Arturs Veisbergs uzzināja, ka Rīgas Latviešu Izglītības biedrība it kā esot nodibinājusi Jelgavā savu nodaļu, kuras priekšnieks A.Šulme. Nodaļas nodoms- Jelgavā atvērt latviešu ģimnāziju, organizators no Rīgas – Jānis Lapiņš. Nodoms neizdevās. Ienāca lielinieki, pārņēma varu. Ziņas par boļševiku divu mēnešu ilgo posmu nav, lasāms Artura Veisberga atmiņu rakstos.
Tūlīt pēc boļševiku padzīšanas un vācu ienākšanas Jelgavā 1919.g.martā Lapiņš nekavējoties atjaunoja, labāk sacīt, no jauna noorganizēja pirmo nacionāli latvisko ģimnāziju- Rīgas Latviešu Izglītības Biedrības Jelgavas nodaļas reālģimnāziju.
Par inspektoru Lapiņš izraudzīja Jāni Nēlepu- teologs, Jelgavas reālskolā darbojās kā saimniecības pārzinis un reliģijas skolotājs, labsirdīgs. 1923.g. Nēleps pensionējās, un viņa vietā par inspektoru nāca Rolands Kurts.
Mācību starplaikos, Jānis Lapiņš pastaigājās pa koridoriem, atslēgu bunti žvadzinādams, kas īsti neļāva skolēnus pieķert nedarbos, tik apsaukt viena otra audzēkņa ‘’izlēcienu’’.
Viens no pirmajiem šajā skolā bija zīmēšanas skolotājs Strekavins.
No 1919.-1944.gadam skolā strādājuši 100 skolotāji. Daudz no viņiem izglītību bija ieguvuši Krievijā Pēterburgas un Maskavas universitātēs vai arī Vācijā.
1919.g. sākumā no Krievijas Jelgavā atgriezās vairāki kvalificēti ģimnāzijas skolotāji- Arnolds Spekke, Fr. Adamovičs, K. Tīlmane, Am. Ansone, Zutēns, Znotiņš, kuri labprāt iesaistījās mūsu jaunās ģimnāzijas darbā. Diemžēl šie izcilie skolotāji nostrādāja pie mums tikai vienu semestri. Ar jauno mācību gadu rudenī viņi, izņemot Amildu Ansoni, pārcēlās darbā uz Rīgu.
Skolotājiem lielas grūtības tai laikā sagādāja latviešu mācību grāmatu un sevišķi latviskās terminoloģijas trūkums.
Liels palīgs, kā raksta Arturs Veisbergs, terminu latviskošanā izrādījās kolēģis Fricis Adamovičs- pazīstamais Krilova fabulu tulkotājs. Ne vienu vien grūti pārtulkojamu terminu viņš ‘’pārkoda’’. Piemēram, mēs ilgi gudrojām, kā nosaukt tagadējo ģeometrijas plāksni, viens gribēja to nosaukt par plakni, cits par plakanumu, bija vēl citi varianti. Pagāja pāris gadu, līdz tikām pie ‘’plāksnes’’.
Tāpēc saprotams, kāpēc skolotāja Tīlmane sākumā ģeometriju un trigonometriju mācījusi pa daļai krievu valodā, ko visi skolēni labi pārzināja.
Rudenī L.Tīlmane devās uz Rīgu, kur 4.Rīgas pilsētas ģimnāzijā nostrādāja visus brīvās Latvijas gadus.
Arnolds Spekke bija pārbraucis no Maskavas, ģimnāzijā sāka mācīt latīņu valodu aprīlī. Rudenī aizgāja uz Rīgu par ģimnāzijas direktoru un tikko nodibinātās universitātes docentu.
1919.-1921.g. ģimnāzijā strādājuši Zutēns – matemātika, Znotiņš – fizika, O.Felsko – zīmēšana, Art.Blosfelds- matemātika, K. Baltgailis – zīmēšana.
Art.Blosfelds, ar pseidonīmu Amicus sen., rakstīja feļetonus Jelgavas laikrakstiem.
Hercoga Pētera ģimnāzijā no 1919.-1940.gadam darbojušies vairāk nekā simts skolotāju,kurus skolēni uzrunāja – kungs vai jaunkundze.No tiem tikai divi, A.Ansone un Art.Veisbergs, bez pārtraukuma visus 25 gadus. Tātad Hercoga Pētera ģimnāzijai bijušas divas dvēseles – Arturs Veisbergs un Amilda Ansone.
Amilda Ansone( dz.1890.g. Jelgavā) beigusi Maskavas sieviešu augstākos kursus, mācīja ģimnāzijā vēsturi, bija ģimnāzijas bibliotekas pārzine. Skolotājas neatlaidība, biblioteku izveidoja par vienu no lielākajām grāmatu krātuvēm.Amilda Ansone bija ļoti erudīta, gudra, ar staltu stāju, labsirdīga,ar humora izjūtu. Skolēni viņu ļoti cienīja. Liels nopelns A. Ansonei, ka skola izaudzinājusi jauno latviešu kulturālo paaudzi, kas ir lepna uz savu tautu un valsti.
A.Ansone trimdā apmetās Vācijā, Kleinkotcā, kur strādāja par skolotāju nometnes vidusskolā. 1950.gadā pārcēlās uz Amerikas Dienviddakotas štata prērijas pilsētu – S.Pieru. Strādāja par kalponi amerikāņu advokātu ģimenē. Slikti jutās kā pakļauta darba veicēja. Apglabāta Danotas prērijas ASV vientuļā kapsētā 1956.g. 11.decembrī.
Viens no pirmajiem skolotājiem, kas ģimnāzijā sāka strādāt 1919.g. un kura personība ietekmējusi mūsu skolas gaisotni, atmiņu rakstos raksta Arturs Veisbergs, bija mācītājs ( vēlāk prāvests un saeimas deputāts) Jēkabs Ķullītis- dzim. 1890.g. Pasniedza ticības mācību. Kā klases audzinātājam un reliģijas skolotājam viņam uz audzēkņiem bija dziļa ietekme, ko sekmēja arī viņa izcilās oratora dāvanas. Tā no viņa 1923.gada izlaiduma klases apm. 30 skolniekiem teoloģiju aizgāja studēt 9 audzēkņi. Nākamie mācītāji – A.Anševics, Edg. Bergmanis, J. Billerts ( miris Latvijā 1972.g.),K. Birznieks, Tāl.Gulbis, Kr.Hermanis, E.Kronbergs( komunistu nošauts 1945.g.), V.Mežezers, A.Romanis( miris Vācijā), R.Slokenbergs (miris Anglijā), V.Šēfers, H.Ulmanis (miris ASV), Ž.Upīte, A.Voitkus. Arī Jelgavas mācītājs Gross ir mūsu absolvents, raksta Arturs Veisbergs.
Atstājot skolu 1923.gada pavasarī, Ķullīša audzinātā klase uzdāvāja skolai karogu ar zelta izšūto Kaudzītes Matīsa aicinājumu:Kur kauns un bēdas tautu spiež
Un maz, kas tautai līdza cieš,
Tur nāc, lai glābējs mazs vai vēls,
Bet teic, ka esi viņas dēls.
Tās pašas klases audzēknis A. Gedrovics uzzīmēja absolventu krūšu nozīmi, ko gan pēc dažiem gadiem nomainīja mākslinieka – zīmēšanas skolotāja Kārļa Celmiņa zīmētais karogs un arī skolas žetons.
Mācītājs Ķullītis darbojās ģimnāzijā līdz 1940.gadam. Mira Ņujorkā 1957.g.11.oktobrī.
Arī viņa kundze Leontīne Ķullīte ( dzim. Freija – Brūmele) ir mūsu absolvente(1921.g.), raksta Arturs Veisbergs. Viņa beidza Latvijas Universitātes vēstures nodaļu un strādāja ģimnāzijā par vēstures un tautsaimniecībasskolotāju no 1929.-1944.gadam ar pārtraukumu boļševiku gadā. Bija arī iejūtīga klases audzinātāja. Arī Jelgavas sabiedriskā dzīvē viņa kā aizsardžu priekšniece ieņēma redzamu vietu.

‘’Zaļā vārna’’.
1922.gadā gleznotājs un pedagogs Kārlis Baltgailis kā ‘’Zaļās vārnas’’ilggadējs vadītājs, modināja jelgavniekos interesi par mākslu, aktivizēja un popularizēja provinciālā snaudā ieslīgušo vietējo mākslas dzīvi, atrodot tai labvēļus inteliģences aprindās un pilsētas valdē. Jelgavas klasiskās ģimnāzijas, sauktas arī par Hercoga Pētera ģimnāziju, direktors Jānis Lapiņš- gleznu kolekcionārs un kopš 1930.gada biedrības pirmais goda biedrs- atbalstīja zaļvārniešu izstādes un rakstnieku vakarus, bez maksas atvēlēdams sarīkojumiem ģimnāzijas, kādreizējās Academia Petrina telpas. Zaļvārniešu mākslas darbi, kuros ne reti parādījās Jelgavas motīvi, nonāca arī Jelgavas klasiskās ģimnāzijas īpašumā.
1931.gada sanākšanā centrālais notikums bija zaļvārniešu labvēļa Jāņa Lapiņa divdesmit piecu gadu literārās darbības jubileja.
Iepazīstinot ar mākslu iespējami plašāku sabiedrību, 1932.gada 10.aprīlī Jelgavas ģimnāzijas aulā tika atklāta ‘’brīvizstāde’’,kas piedāvāja bez maksas baudīt apvienības dalībnieku, mācību iestādes un tās direktora Lapiņa kolekcijas darbus.
1940.gadā, nodibinoties padomju varai, biedrības darbība tika izbeigta. Otrā pasaues kara finālā zaļvārniešu iemīļotajā pilsētā ugunsgrēki līdz ar Zemgales muzeja krājumu, Kārļa Baltgaiļa un Kārļa Celmiņa darbnīcām un mākslas darbiem 1944.gada vasarā iznīcināja daudzas rūpīgi vāktas, apvienības dzīvi dokumentējošas liecības.

Darbs, tradīcijas Jāņa Lapiņa vadītajā mācību iestādē.
Voldemārs Šitke kā Rīgas politehnisko institūtu beidzis inženieris mācīja matemātiku un fiziku. Strādāja līdz 1931.g. 6-10 stundas nedēļā un tikai augstākās klasēs.
Zemākās ģimnāzijas un divās ģimnāzijas sagatavošanas klasēs pirmajos skolas gados mācīja skolotāji ar skolotāju institūta vaisemināra izglītību, piem. J.Graudiņš, Alf. Siliņš, Fr. Obšteins, Ant. Hanškinevica, G.Corbika, Jēkabsone – Trana, E.Dīla. Šāds skolotāju dalījums pēc izglītības bija dir. Lapiņa nostāja. Šitkam pilns stundu komplekts bija Jelgavas lauksaimniecības vidusskolā, bet no 1931.-1940.g. 2.Jelgavas ģimnāzijā, kur viņš beidzamos gadus bija kā ģimnāzijas inspektors.
V.Šitka ir viens no trim algebras mācību grāmatas autoriem ( K.Līkums, V.Šitka Algebra vidusskolām, 1.un 2.daļa).
Vēlāk dzīvoja Savienoto Valstu Mičigānas štata Kalamazū pilsētā.
Pēc specialitātes Jānis Lapiņš – literāts, filozofs, ļoti interesantu un bagātu stundu vadītājs. Apveltīts ar izcilām runas dāvanām. Pat nebija nepieciešams īpaši runām gatavoties. Rūpīga, objektīvi zinātniska pieeja apskatāmiem tematiem nebija Lapiņa stiprā puse, bet viņa referātos un rakstos intuīcija brīžiem pārsteidza, raksta Arturs Veisbergs. Viņa domām varēja nepievienoties, bet tās vienmēr izraisīja diskusijas. Jāņa Lapiņa laikā Pētera ģimnāzija izveidojās par ievērojamāko vidusskolu Zemgalē, kas pievilka jauniešus no vistālākajiem novadiem. Lapiņa latviešu un vispasaules literatūras stundas audzēkņus neatstāja vienaldzīgus –tie bija literatūras semināri ar referātiem un debatēm.
1922./23.m.g. skola izstrādāja noteikumus par skolēnu uzvešanos ārpus skolas un noteica obligātu skolēnu formas apģērbu, kas vēlāk tika ieviests visās Latvijas skolās. Kārtība un disciplīna arī skolā bijusi stingra. Sodi tika pielietoti reti – kaktā stāvēšana, svētdienās uz skolu nākšana. Skolēniem bija grāmatiņas sarkanos vākos.
Pēc rakstura Jānis Lapiņš – ekspansīvs, ātri aizkaitināms, nesavaldīgs. Gan skolēni, gan skolotāji no viņa baidījušies. Reizēm bijis arī netaktisks. Tā, piem., skolas sarīkojumos bijis aizliegts dejot tā laika ‘’nepieklājīgās modes dejas’’, bet vienā sarīkojumā atļāvis, lai dejo kā grib un ko grib. Dejojuši arī skolotāji ar lielu aizrautību. Otrā rītā lūgšanas laikā Lapiņš pieminējis vakardienas balli un visi dabūjuši brāzienu par nepieklājīgo ‘’šīberēšanu’’. Izrādās, ka Lapiņš tīšām atļāvis šīs dejas dejot visiem, lai redzētu kā skolotāji uzvedīsies ballē. Kā saka ‘’komentāri lieki’’. Dir.Lapiņa laikā pēc ģimnāzijas sarīkojuma priekšnesumiem, vēl dejoja divas trīs stundas, bet tikai vecās dejas: valsi, pas-de-quatre, angļu valsi etc. Gāja arī rotaļās. (Steps vai tango skaitījās amorālas dejas.)
Svarīgs faktors audzēkņu pašdarbībā bija literāri- zinātniskais pulciņš, kura dalībnieki regulāri sanāca uz referātu un debašu vakariem. Referātus lasīja ne tikai paši audzēkņi, bet arī skolotāji. Tur bieži iztirzāja tematus, kas neietilpa mācību programmā. Labākos audzēkņu referātus sakopoja diezgan plaša apjoma rakstu krājumos direktora Lapiņa redakcijā Zemgales dārzos 1. un 2.,kas iznāca 1920.g.-1921.g. Autoru vidū bija L.Alksnis, Br.Jirgensons, V. Salmiņš, Edg.Sūna, A.Tīlmanis, Ulsts. Autoriem izmaksāja arī honorārus.
Lapiņam bija plaša pazīšanās rakstnieku aprindās. Kādu laikuviņš bija arī mākslinieku biedrības Zaļā Vārna literārās sekcijas vadītājs. Ik gadus skolā rīkoja rakstnieku cēlienus, jubilejas- J.Akurāteram, A.Austriņam, A.Ersam, A.Gulbim, P.Rozītim, A. Daugem, V. Eglītim.
Dažkārt Lapiņš kādam izcilam politiķim vai rakstniekam rīkoja lāpu gājienus, no gaiši iluminētās ģimnāzijas pa Akadēmijas ielu līdz pilij un atpakaļ. Tāds gājiens tika aranžēts prezidentam Čakstem, Ulmanim, Daugem, dzejniekam Akurāteram un Austriņam – pēdējiem abiem kopīgi.
Kad 1921.g. Jelgavā nomira ievērojamais tautas atmodas laikmeta darbinieks Stērstu Andrejs, izvadīšanā piedalījās visa skola ar sēru karogiem.
Šāda veida manifestācijas ietekmēja nacionālā garā ne vien mūsu audzēkņus, raksta Arturs Veisbergs, bet arī plašāku Jelgavas sabiedrību.
Klasiskajā ģimnāzijā lielā cieņā bijusi māksla, literatūra. Rīkoti rakstnieku vakari skolā, kuros piedalījušies J.Akuraters, A.Gulbis, P.Rozītis, A.Dauge, V.Eglītis. Lai iepazīstinātu audzēkņus ar mākslas dzīvi, ik gadus tika noorganizēti klašu braucieni uz Rīgas operas un teātra izrādēm, arī Jelgavas teātri apmeklēja. Skolā arī spēlējuši teātri, pat opereti ‘’Jēcītis eksāmenu priekšvakarā’’ iestudēja. Autors Atis Kalniņš. R.Blaumaņa ‘’Pamāti’’ iestudēja Jelgavas teātra režisori J.Zaķis, M.Vērdiņš. Iestudējuši lugas ar dziedāšanu un dejošanu, piemēram, Ata Kauliņa ‘’Sidraba birzi’’, J.Akuratera teksts, J.Zaķa režija. Galvenās lomās skolnieki O.Uršteins un E.Znotiņa. Piedalījās skolas koris, orķestris.
Sevišķi jāpiemin 1930.gadā Ata Kalniņa rakstītais un komponētais balets ‘’Spārnotās meitas’’, kuru izrādes notika Jelgavas teātrī. Baleta horeogrāfe bija fiziskās audzināšanas skolotāja Hilda Beikmane – Bērziņa, kas arī veica iestudējumu. Panākumi izrādei bija ievērojami, ka tika saņemti ielūgumi viesoties provincē.
Hilda Beikmane- Bērziņa ģimnāzijā strādā (1926.-1938.)- 1922.g.absolvente, beigusi fiziskās audzināšanas institūtu. Galvenā darba vieta bija Jelgavas skolotāju institūts, ģimnāzijā sanāca nepilns darba komplekts. Vēlāk pārcēlās uz Liepāju, tad Kaliforniju, ASV.
Komponists un diriģents Atis Kauliņš (1867.-1944.) bija skolas ilggadīgs kora un mūzikas skolotājs (1919.-1937.). Beidzis Pēterpils konservatoriju. Bijis diriģents biedrībā Lira un baznīcas ērģelnieks. Pēc aiziešanas pensijā 1937.g. viņu nomainīja Indāns, Zolts un Balodis. Diriģents Kalniņš ar kundzi gāja bojā1944.g.27.jūlijā- Jelgavas degšanas laikā.
Koncertos vienmēr arī uzstājās vācu valodas skolotāja Marta Bramane –Kalinsone, kurai bija skaista balss(mecosoprāns). Dziedāja gan tautas dziesmas, gan operu ārijas. Toreiz ļoti bieži kopā ar skolēniem sarīkojumos uzstājās skolotāji.
Pūtēju orķestri 1919.g. dibināja Jozefs Kotrbā, pēc tautības čehs, beidzis Rīgas konservatoriju. Skolā darbojās arī stīgu ansamblis, dubulkvartets.
Veidojot skolēnu estētisko izjūtu skola reizēm lielajā aulā rīkoja gleznu izstādes ar mākslinieku priekšlasījumiem. Pie zīmēšanas klases, varētu teikt, komplektējās mazs gleznu muzejs. No iegādātām gleznām Arturs Veisbergs atzīmē K.Baltgaiļa, K.Celmiņa, Pladera, Bīnes, Cīruļa, Sutas, Varslavāna darbus.

Skolas jubileja
Ievērojamākais notikums Lapiņa laikā bija Pētera Akadēmijas 150gadu dibināšanas atceres jubileja. Arturs Veisbergs rakstu krājumā raksta, ka ģimnāzija uzskatīja sevi par šīs senās mācību iestādes turpinātāju un tradīciju nesēju. Tās devīze, kas bronzas plāksnē iegravēta virs ģimnāzijas ēkas ieejas – Sapientiae et musis, bija likta arī skolas mācību programmas un audzināšanas pamatos. Minētai devīzei skola ar visām tiesībām pievienoja vēl trešo vārdu patriae ( tēvzemei). Sapiente, musis et patriae ( Gudrībai, mākslām un tēvzemei).
Academia petrina dibināšanu pirms 150 gadiem svinīgiatzīmēja 1925.g.20.septembrī. Aktā bija ieradušies agrākie skolnieki un skolotāji, arī no Lietuvas, Polijas vairāki ministri un profesori. Apsveikumi no Lietuvas, Polijas, Vācijas, Serbijas, Horvātijas, Slovāku karalistes, Anglijas, Francijas, jo it visās šajās zemēs lielie notikumi ir izkaisījuši bijušos ģimnāzijas skolniekus.No Lietuvas bija ieradusies ekskursija ar bijušo ministru prezidentu Mikolu Slezeviču priekšgalā, daudzi ministri un universitātes profesori. Jubilejas svinībās piedalījās valsts prezidents J.Čakste, 13 esošie vai bijušie ministri, kā arī Polijas un Lietuvas sūtņi, kas apsveica skolu savu valdību vārdā. Klasiskās ģimnāzijas kollēģija par saviem goda biedriem ievēlēja valsts prezidentu J.Čaksti, Satversmes Sapulces prezidentu J.Veismani, doc. L.Auseju, doc. L.Bērziņu, Dr. Brensonu, pirmo Lietuvas prezidentu A.Smetonu, doc. Daugi, savu bijušo skolotāju Detlofu, prof. Denferi, prof. J.Endzelinu, doc. J.Jablonski (Kauņa), bijušo direktoru Jupatovu, K.Kundziņu sen., prof. Plaki, prof. Spekki, doc. K.Straubergu un V.Ļutoslavskis (Polija). 17.janvārī 1929.g. pedagogu kolēģija par godu biedriem ievēlēja bijušos skolotājus Fr.Adamovicu un Fr.Mulenbahu, bijušo skolnieku O.Grosbergu, un lietuviešu literatūras vēsturnieku, bijušo jelgavnieku doc. J.Tumas (Kauņa).
Pie aktu zāles sienām bija izliktas skolas dibinātāja hercoga Bīrona, kā arī ievērojamu profesoru un skolotāju ģīmetnes. Pēc dievvārdiem sekoja direktora Lapiņa runa latviešu un vācu valodā. Tad runāja prezidents Jānis Čakste, kā bijušais ģimnāzijas audzēknis. Vēl bija runas latviešu, grieķu (prof. Eriks Dīls), latīņu (Edv.Bištēviņš) valodā. Pēc skolas pārskata nolasīšanas skolnieku dubultkvartets nodziedāja Horātija Integer vitae Fleminga kompozīcijā. Sekoja vairāki apsveikumi latviešu, vācu, lietuviešu, poļu un krievu valodā. Pēc akta bija svētku mielasts skolas vingrotavas zālē. Tumsai iestājoties, notika lāpu gājiens uz hercoga pils drupām. Svinības noslēdzās ar koncertu un balli. Atmiņās dalās Arturs Veisbergs.

Skolu raksturojoši fakti
1925.gadā mācību priekšmets estētika, skolā uzveda operu ‘’Senlatviešu kāzas’’, teātris ‘’No saldenās vīna pudeles’’, dziesmu spēle ‘’Jancītis eksāmena priekšvakarā’’
1926.gada absolventi, visi iestājās augstskolā.
30 gados skolā ‘’Meža dienas’’ – veselu nedēļu stādīja kokus.Rosīga sabiedriskā dzīve – notika sporta sacensības, ekskursijas, braucieni ar laivām pa Lielupi, dārza dienas, darbojās pūšamo un stīgu instrumentu orķestri, arī dramatiskais pulciņš – vēsta 75.jubilejas buklets. Ģimnāzijā viesojās J.Akuraters, V.Eglītis , Ed.Virza, A.Čaks, P.Rozītis u.c.pazīstami literāti.
Ievērojama diena ģimnāzijā bija arī pirmā valsts prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa atklāšana ģimnāzijas ēkas priekšlaukumā 1930.gada 31.augustā. Pieminekļa izveides komiteja dibināta 1927.gada 15. martā, mēnesi pēc prezidenta nāves. Līdzekļu ziedošanā atsaucīgi bijuši visi Zemgales iedzīvotāji, Jelgavas pilsētas valde, dažādas organizācijas. Viss piemineklis izmaksāja apmēram 18 000 latu, klasiskā ģimnāzija ziedoja 1000 latu. Piemineklis celts pēc tēlnieka Kārļa Jansona(1896.-1986.) meta (bronza), un tā atklāšanu ievadīja Dr.Dāvids Bīskaps kā pieminekļa celšanas komitejas priekšsēdis, lūgdams Valsts prezidentu Albertu Kviesi pieminekli atsegt. Dziļi patriotisku runu teica saeimas prezidents P.Kalniņš, citēdams prezidenta Čakstes kādreiz teiktos vārdus:’’Šī zeme ir svēta, kur mēs stāvam, tāpēc to būs mums sargāt,- šo zemi un viņas brīvību.’’ Pieminekļa atklāšana mūsu pirmajam Valsts prezidentam J. Čakstem norisinājās ar lielu svinību un pacilātību. Ap lielā tautas darbinieka tēlu, kurš brīvā pozā, it kā sperdams soli uz priekšu, ar likumu vīstokli rokā paceļas skatītāju priekšā, no jauna it kā sadrūzmējas tautas likteņi, grūtās bēgļu gaitas, neatkarības cīņas un atsvabināšanas gaviles. Vienkārši un sirsnīgi runāja Alberts Kviesis. ‘’Jo tālāk laikos ieiet mūsu tautas darbinieki, jo lielāki viņi izaug mūsu acu priekšā,’’ sacījis ģimnāzijas direktors Jānis Lapiņš.’’Gadi auž ap viņiem leģendas, un viņi paceļas ideālā spožumā.’’
Svētku aktā Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieks Dr. Dāvids Bīskaps sniedz pārskatu par biedrības vēsturi. Var vērot, ka Jelgavas Latviešu biedrība ir bijusi tautiska biedrība un arī tautas biedrība šā vārda labākā un tīrākā nozīmē. Viņā darbojušies daudzi redzami rakstnieki un gara darbinieki: Māteru Juris, Jānis Čakste, Veismanis, Rainis un citi. Jelgavas klasiskās ģimnāzijas direktors Jānis Lapiņš, pasniegdams biedrībai adresi, norādīja, ka no 13 biedrības priekšniekiem 9 beiguši Jelgavas ģimnāziju.
Piemineklis stāvēja neskarts līdz 1944.gada vasarai, kad kara liesmās cieta gan Pētera akadēmijas ēka, gan arī piemineklis. 50.gadu sākumā, pamatojoties uz Latvijas PSR Ministru padomes 1949. gada 17. maija rīkojumu, piemineklis tika demontēts.
Tikai pēc 54 gadiem 2003.gada 14. novembrī Jānim Čakstem atklāja jaunu pieminekli. To veidoja tēlniece Arta Dumpe. Piemineklī iekalti Jāņa Čakstes vārdi ‘’Latvijas valsts ir izaugusi no latviešu tautas vienprātības, tā ir palikusi stipra caur latviešu tautas vienprātību un plauks un zels tālāk.’’
1998.gada 7. novembrī Šveicē Jungfravas kalnā atklāja Brīvības halli par godu 100 lielākajiem pasaules demokrātiem. Tajā lasāms arī Jāņa Čakstes vārds.

Leave a Reply

Your email address will not be published.


+ 8 = 10

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>